Nesen uzzināju, ka četri Valmierā praktizējoši un pacienšu iecienīti ginekologi attiekušies veikt abortu. Savu rīcību ārsti pamato ar pievēršanos kristietībai un to, ka viņi nevēlas nogalināt dzīvību. Līdz šim mediķi vairākus desmitus gadu to bija darījuši un tikai tagad attapušies, ka viņu rīcība esot nosodāma. Neesmu no tām sievietēm, kuras abortu uzskata par itin labu izsargāšanās veidu no grūtniecības, tomēr mediķu rīcību neatbalstu. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvija ir viena no pasaules valstīm, kurā aborts ir legalizēts. Ja tā nebūtu, pieļauju, ka zeltu kaktu dakteru rūpals, kas labākajā gadījumā sagandētu sieviešu veselību, bet sliktākajā – novestu tās līdz koka mētelītim – zārkam. Tās, kuras vēlētos atbrīvoties no nevēlamā bērniņa, bet abortam pie kaktu daktera nepietiktu naudas, mēģinātu to darīt pašas. Cik nav lasīts par tādiem gadījumiem, kad sievietes pašas mēģina ar garām adatām vai pat govju zālēm atbrīvot savu organismu no nevēlama bērniņa. Tāpat medicīnā ir gadījumi, kad aborts ir vienīgais veids, kā pasargāt sievieti no aiziešanas viņsaulē, vai arī grūtniecība jāpārtrauc, jo gaidāmajam mazulim ir konstatēta anomālija vai arī bērniņš mātes miesās jau ir miris. Tad ārstu pienākums ir veikt šo nepatīkamo medicīnisko manipulāciju. Un ko šādos gadījumos darīt sievietei, ja ārsta pārliecība neļauj veikt abortu?
