Cilvēku domāšana ne vienmēr pakļaujas loģikas likumiem. Teiksim, Krievijā sabiedrības vairākums neieredz oligarhus, kaut, tieši pateicoties privātuzņēmējiem, valstī dubultojās naftas ieguve – galvenais valsts ienākumu avots. Pateicoties brīvā tirgus ekonomikai, Krievijā reizes divdesmit pieaudzis vieglo automašīnu īpašnieku skaits, bet veikali pilni visāda veida precēm. Bet tauta neieredz bagātos, un viss. Līdzīgas noskaņas dažkārt vērojamas arī Latvijā, lai minam kaut vai visos plašsaziņas līdzekļos demonizētos oligarhus.Šāda veida noskaņas uzskatāmas par sabiedrības vispārējās kultūras sastāvdaļu, un mūsu gadījumā šo dominējošo kultūras masīvu ilgus gadus veidojusi padomju gadu ideoloģija, tostarp arī skolu programmas. Arī pēc divdesmit gadiem vairuma cilvēku apziņā nekas būtisks nav mainījies, lai pieminam pašu redzamāko piemēru – vēstures skolotāju attieksmi pret Latvijas vēstures mācīšanu skolās.Visgrūtāk domāšanas stereotipus mainīt tiem ļaudīm, kas raduši uzticēties tikai savai nepārspējamai gudrībai. Apmēram kā teikusi viena šerpa lauku sieva: “Savu mūžu neesmu nevienu grāmatu lasījusi. Bet vai tāpēc dumāka?”Tāpēc arī es necentīšos kādam īpaši uztiept savas atziņas, jo vienalga atradīsies savdabji, kuri savā prātā paliks taisnāki par zirga loku. Bet zinu, ka ir arī tādi cilvēki, kuri kāri uztver katru jaunu informāciju pat tad, ja šī informācija nesaskan ar skolā kādreiz iemācītām aplamībām. Šajā gadījumā manis teiktais vairāk attiecas uz objektīvās realitātes uztveri, kur redzamā materiālā pasaule mijiedarbojas ar neredzamo un neaptaustāmo realitāti vismaz tajā aspektā, ko marksistiskā filozofija pieskaitīja ideālistiskajam pasaules uzskatam. Mūsdienās cilvēku galvā nelielu jucekli rada apstāklis, ka ordinārā zinātne, tostarp atomfizika, nojauc barjeras starp vielisko un garīgo jeb enerģētisko pasauli. Izsakoties paradoksāli, zinātne pierāda Augstākā spēka esamību, varam pat sacīt, Dieva kā universāla garīga spēka esamību.Cēloņu-seku likumsVaram lietot arī citādus apzīmējumus, bet būtību tas nemaina. Protams, ir vienkāršāk visus zīmīgus gadījumus attiecināt uz nejaušībām. Saka, nejauša sagadīšanās. Un vienīgi tad, ja neticīgais ir pats nogūlies uz nāves gultas, notiek zināma prāta apgaismība.Zīmīgus gadījumus min Elejas Veronika, un nebūtu prātīgi tos apšaubīt. Teiksim, kāds vīrs lūdzis Dievu, lai kaimiņam nosprāgst kaza, un kaza patiešām nobeigusies, bet tikai ne kaimiņam, bet pašam. Vai gadījums, kad kāda sieva sūtījusi lāstus “tai Jēzus brūtei”, proti, Veronikai, un pati lādētāja saļimusi jau pēc pāris soļiem.Ētisku apsvērumu dēļ atturēšos nosaukt konkrētus uzvārdus, bet varu minēt pat desmit un vairāk gadījumus, kad ļaunums nācis atpakaļ ar bumeranga efektu. Par zagļiem un viņu likteņiem jau esmu rakstījis, un Dieva sods parasti ir krietni skaudrāks par iespējamo juridisko sodu. Tāpēc savus pēdējos apzadzējus uzticēju policijas izmeklētāju ziņā, beigu beigās atrodot kompromisu par soda izvēli.Tikpat bargi ir sodīti tie neapdomīgie ļaudis, kuri šādā vai tādā veidā postījuši Bitarkalna svētvietu.Augstāko spēku atmaksu parasti saņem visi nodevēji un savas tautas zaimotāji. Tas attiecas arī uz daudzajiem PSRS laiku stukačiem – nevienam nav izdevies nodzīvot laimīgu dzīvi līdz mūža dabiskajam noslēgumam.Nesen avīzes rakstīja par drausmīgo nelaimi, kādu piedzīvoja kādreizējās ASV vēstnieces Latvijā Todas Beilijas ģimene. Varam secināt, ka tā bijusi neadekvāti barga atmaksa par to, ka viņa, pildot diplomātes pienākumus, nepieļaujamā cinismā iejaucās mūsu valsts politiskajos procesos (par to uzreiz tika atsaukta no vēstnieces amata). Savu pēriena tiesu dabūja arī Todas Beilijas latviešu draudzenes un sakūdītājas.Kad nedrīkst melotViena no lietām, ko nedrīkst, ir melošana jautājumos, ko varam pieskaitīt sakrālām tēmām. Melot nav godīgi nevienā gadījumā, ja vien ar patiesības atklāšanu netiek nodarīts ļaunums valstij vai tautai, jo pasaulē pazīstami militāri un līdzīgi noslēpumi. Tiesa, turku dzejnieks Nāzims Hikmets kādreiz rakstīja: “Esmu melojis sievietēm, bet draugiem nekad.” Tas laikam būs domāts par gadījumiem, kad sievietes īpaši alkst pēc patīkamiem meliem.Par šo tēmu izvēlējos runāt tāpēc, lai novērstu dažus pārpratumus, jo klīniski neticīgos vienalga nepārliecinās pat uz pakauša uzkritis pusķieģelis. Visvairāk neticētāju saistāmi ar manu grāmatu “Leģendas piedzimšana”. Daudzi lasītāji uzskata, ka visu grāmatiņas tekstu esmu safantazējis līdzīgi pasakai. Esmu gan atklāti norādījis, ka pat dzejas vārsmas Visuma Saprāta neredzamais diktētājs ir nodiktējis cilvēkam, ko grāmatā saucu par Tulku, bet vienalga daudzi uzskata, ka autors esmu es personīgi. Tagad atklāšu, ka Tulks bija sieviete, kura apveltīta ar fenomenālām spējām, un visa grāmata tapusi ar viņas līdzdalību. Sarunas pie senču Dievekļa savulaik mums abiem bija liela jaunatklāsme, un melojis es neesmu nevienā rindiņā. Es vispār neprotu melot, šīs neprasmes dēļ esmu daudzreiz cietis, bet šis ir sevišķs gadījums, kad melošana var kļūt liktenīga pašam. Gluži vienkārši es neesmu pašnāvnieks.Tikko sacītais attiecas uz visu, ko esmu rakstījis vai darījis, jo mūža gados novērotais un uzzinātais mani pārliecinājis, ka Likteni visvieglāk izaicināt ar ļauniem darbiem un melošanu jautājumos, kas svēti. Un tā nav pāridarījumiem pakļauto cilvēku vaina, ja kāds par savu ļaundarību saņēmis pārāk skarbu sodu.
