Zivju pasaulē notiek daudz interesantu pārvērtību. Pie daudzām jau esam pieraduši, bet ir lietas, par kurām joprojām jābrīnās. Piemēram, vēl pavisam nesenā pagātnē viens otrs Latvijas makšķerēšanas patriarhs uzskatīja, ka vimbas naktī noķert nav iespējams, jo tās vienkārši nebarojas. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka vimbas naktī ķeras un bieži vien daudz labāk nekā diennakts gaišākajā daļā. Pašlaik Ventā, kuru vēl klāj ledus, sāk vilkt izcilus līņu lomus, un tā tas notiek jau labu brīdi, bet visi makšķernieki taču zina, ka līnis ir izteikti siltumu mīloša zivs. Pavasarī daudzviet sākas lielo brekšu cope no ledus, taču vislielākie eksemplāri tiek noķerti nevis dienā, bet gan iestājoties tumsai. Tā vien šķiet, ka breksis sāk pārtapt par nakts iemītnieku, kaut gan labi zinām, ka tā nav. Uz pavasara ledusAtnākot pavasarim, un, manuprāt, tas jau notiek, vairākās Latvijas ūdenskrātuvēs sākas brekšu cope. Runa nevis par kaut kādiem 500 gramu pličiem, bet gan nopietniem brūniem «portfeļiem», kuru smagums nereti sasniedz divus trīs kilogramus. Pats uz ezeriem parasti nebraucu, jo, kā ilgā pieredze liecina, bieži vien brekšu copē esmu vīlies viena iemesla dēļ. Daudzās šīs sugas zivīs mājo lenteņi jeb bantstārpi – kā nu kurā pusē tos sauc. Paskats pretīgs, zivs piepūtusies kā balons, un kaut arī ihtiologi un mediķi apgalvo, ka lentenis nav cilvēkam bīstams, jo nemājo zivs gaļā, tikai iekšās, vienalga ieslēdzas pamatīgas «bremzes». Vēl jāpiebilst, ka pēc iekšu izņemšanas zivs vēdera dobums kārtīgi jāizskalo ar karstu ūdeni. Nebūtu arī ieteicams šādu breksi auksti kūpināt. Pēc jebkuras karstas apstrādes zivs lietojama tāpat kā citas, kas nav šo parazītu nēsātājas. Savukārt upēs šāda lieta nepastāv, ja nu vienīgi tajās iepeld kāds indivīds, ja upe savienota ar ezeru. Uz pavasara pēdējā ledus mana brekšu copes vieta ir Daugava. Parasti pie Salaspils, Saulkalnes, Ogres upes grīvā, pirms Pļaviņām pie Oliņkalna, kā arī Gostiņos vietā, kur Aiviekste ietek Daugavā. Visur ir piecu līdz septiņu metru dziļums, un labākie panākumi ir krasta tuvumā zināmās bedrēs. Nav gan jābūt īpaši gudram, lai minētajās vietās uzietu uz ledus un paskatītos uz visām pusēm, vai kaut kur nesēž vīru bariņš. Citādi ir vasarā, kad makšķernieku ar gruntsmakšķerēm koku un krūmu zaļās rotas dēļ nespēj ieraudzīt pat pāris metru attālumā.Inventārs un tā izmantošanaTurpmākais tiks runāts par un ap Daugavu. Inventāra vai, pareizāk sakot, mazmakšķerīšu sagatavošana ir ļoti atkarīga no neprognozējamās straumes ātruma. Tā kā man visbiežāk patīk copēt tieši starp «hesiem», vienmēr jārēķinās ar dažādām varbūtībām, tāpēc parasti sagatavoju trīs veidu makšķerītes. Zinot, ar kādiem eksemplāriem var nākties sastapties, par pamatauklu ņemu 0,14 milimetru. Vienu makšķerīti sataisu kā miniatūru gruntenīti, taču nedaudz citādi. Ņemu četru līdz sešu gramu smagu slīdošo sviniņu (obligāti ar «kembriku» iekšā), uzveru uz pamatauklas un zem tā iesienu vismazāko iespējamo griezulīti. Tam piesienu ap 10 centimetru garu pavadiņu un galā 10. – 14. numura āķīti. Tā izmēri atkarīgi no ēsmas, ko spraužu virsū. Arī pavadiņas diametrs ir tieši tāds pats. Savukārt virs svina iesienu vēl vienu pavadiņu, bet tās galā pēc iespējas spilgtāku mormišku – banāniņu. Šī formiņa jau gadiem ilgi pavasarī sevi pierādījusi no vislabākās puses. Taču ir viens mazs knifiņš, par ko daudzi brekšu makšķernieki neaizdomājas. Tā kā runa ir par copi Daugavā, kur straumes ātrums brīžiem tāds, ka septiņu metru dziļumā auklu ar sešu gramu smagu svinu aiznes no āliņģa projām pat piecus sešus metrus, «pareizi» iesieta mormiška (tā neaizsniedzas līdz sviniņam un nevar appīties) straumē vienkārši pland vai mētājas, un tādam pusotrniekam breksim, kurš nemaz nav tik veikls, diezgan pagrūti šādu mānekli ar ēsmu notvert. Pavadiņu ar mormišku veidoju par pāris centimetriem garāku nekā vietu, kur atrodas svina piliens. Jūs teiksiet, ka tā ir viegli sapīt visu sistēmu. Es atbildēšu, ka ne, un atkal pievērsīšos mazai, bet vienkāršai gudrībiņai. Ledus biezums Daugavā pašlaik ir aptuveni 40 – 50 centimetru. Tātad, kad ēsmas saspraustas, attinam no makšķerītes pāris metru brīvas auklas. Tad ņemam ar vienu roku aiz mormiškas, bet ar otru paceļam brīvo auklu no ledus, lai tā pēdējā mirklī kaut kur neaizķertos. Iemērcam svinu ar apakšējo pavadiņu āliņģī un strauji palaižam visu vaļā. Ar savu smagumu svins grimst ātrāk un velk sev pavadiņas līdzi, tādējādi neļaujot tām savstarpēji sapīties. Savukārt, kad visa šī parikte iegrimusi zem ledus, tālāko izdara straume, nostiepdama pavadas uz sāniem, un tās vairs nevar sapīties. Pēc tam jau pavisam mierīgi varam turpināt atritināt makšķerīti līdz brīdim, kad svins sasniegs grunti. Tad nedaudz novelkam auklu, un apakšējā pavadiņa ar parasto āķīti guļ uz grunts, bet mormiška nedaudz kustas. To var redzēt arī pēc sardziņa, kas vienā otrā brīdī mazliet it kā novibrē. Turklāt liekos divus centimetrus, kas ir uz mormiškas pavadiņas, iespējams viegli pacilāt, tādējādi ļaujot māneklītim nedaudz «paspēlēt». Visbiežāk cope notiek tieši ar mormišku un tad, kad tā bijusi pakustināta.Savukārt citi izmanto sistēmu ar divām mormiškām, kur lielākajai ir atsvariņa loma, bet mazākā, iesieta īsā pavadiņā, atrodas kādus piecus līdz desmit centimetrus augstāk. Pats esmu tā mēģinājis, bet ir viena problēma – pēc katra pacēliena (vismaz reizi trijās minūtēs) nākas pārregulēt dziļumu, jo straume ir ļoti mainīga un vai nu panes visu sistēmu uz priekšu, vai arī auklu nākas pietīt. Ar svinu ir stabilāk, un rezultāti pārbaudīti. Trešais variants ir visvienkāršākais un sastāv no sviniņa, griezulīša un pavadiņas ar parasto āķīti. Taču daudz kas atkarīgs no grunts sastāva, un tās mēdz būt tik dažādas. Var būt gan nogrimušas pērnās lapas, gan vecā zāle, kas sapūdama izveidojusi šķidru masu, kurā var iegrimt viss, kas tur nokļūst, un tādējādi zivij ir grūti atrast ēsmu. Protams, Daugavā ir arī daudz cietas dolomīta grunts, kas neapšaubāmi ir tā labākā versija. Sardziņam vislabāk būt aptuveni 10 – 14 centimetru garam un stingras konsistences. Pārspīlēt, protams, nevajadzētu. Sīkāk aprakstīt to nav iespējams. Pirmajā copes reizē labāk doties kopā ar kādu zinātāju. Ja tāda nav, jārēķinās, ka laiks aizies eksperimentējot.Ēsma un iebarošanaPar ēsmu parasti izmantoju trīs četrus baltos mušu kāpurus un tiem līdzās kādus piecus treknākos motiļus. Esmu redzējis daudzus makšķerniekus, kas veido ļoti interesantu kombināciju – tā sastāv no «mankas» (makšķernieki zina, kas tas ir) un sliekām. To visu kombinē uz viena āķa, un rezultāti būs. Man gan šķiet, ka nav tādas ēsmas, kas spētu «atsist» breksi no motiļa, bet galu galā katram ir sava recepte, un pats galvenais – lai būtu rezultāts.Mazliet par iebarošanu. Krīzes laikā pirkt iebarošanai motili vai jau gatavo barību ļoti daudziem nav vairs pa kabatai. Tad jau labāk pašam sagatavot mājās putru, kas varētu sastāvēt no putraimiem (kurus vienkārši noplaucē un ļauj pa nakti sabriest), izvārītām grūbām un prosu. Klāt kā saistvielu, lai straume tik ātri neizskalo, var pielikt nedaudz pavārītas auzu pārslas. Ja vēl piešauj motili un mušu kāpurus, sanāk ļoti laba iebarojamā masa.Vēl jāatceras – breksim tas labākais košanās laiks sākas pievakarē un turpinās tumsā, vismaz pašlaik tā ir. Grūti pateikt, kāds ir iemesls. Var nosēdēt visu dienu un dabūt vienu vai divus lielos, bet, tikko saulīte pazūd aiz apvāršņa un sāk satumst, tā stundas laikā var savilkt… nu neteikšu – cik. Pamēģiniet paši, un tad jau redzēsiet.Visiem vēlu – ne asakas! Un atcerieties, ka pavasara ledus, sevišķi uz upēm, ir viltīgs.
