Pirmie, kas darbojās ar enerģijām, bija dažāda līmeņa ekstrasensi, kuri ekskursantu grupās brauca raudzīt Bitarkalnu. No epizodiskām sarunām šo to jau biju uzzinājis, piemēram, kā darbojas biolauka starojums, kā iespējams “sasiet” otram cilvēkam rokas. Gadījās cilvēki, kas pa gabalu pateica, kura vieta man mēdz sāpēt, atradās, kas pieteicās dziedināt, un bija liels brīnums, ka es neko nejūtu. Gandrīz visi ekstrasensi ir varen pašpārliecināti par savām spējām. Viena ļoti spēcīga dziedniece pat sāka bārties, kāpēc es viņai staroju pretī. Visa gudrība gan tikai tā, ka tā saucamās čakras man ir noslēgtas pret ārēju iedarbību, kaut biolauka enerģija man varbūt pat spēcīgāka par dažu labu izslavētu dziednieku.Kad sava dārza terasē jau biju novietojis Dievekli, pie manis atnāca viena vijciemiete, kurai piemīt tautas dziednieces spējas un no senčiem mantotas fragmentāras zināšanas. Sacīju, lai “iepazīstas” ar Dieveklīti. Un drīz vien ievēroju, ka viešņa ar akmens tēlu sarunājas. Vēlāk esmu pārliecinājies, ka vairums ekstrasensu informāciju uztver kā apziņas plūsmu. Bet šī sieviete sarunājās, informāciju uztverot kā artikulētu balsi. Ļoti rets gadījums. Izmantoju situāciju, lai šo to pajautātu no sevis, un ar starpnieces palīdzību saņēmu ļoti skaidras un loģiskas atbildes. Un vēl es konstatēju, ka tikpat sekmīgi iespējams kontaktēties ar kokiem un augiem. Tikai vēlāk uzzināju par pētījumiem, augu emocionālo spriedzi mērot ar melu detektora palīdzību. Jā, un varēja taču arī izlasīt par bulgāru neredzīgo gaišreģi Vangu, kura sarunājās ar augiem, uzzinot par katras puķītes vai krūmeļa dziednieciskajām spējām.Tagad varu paskaidrot, ka ne jau akmeņi vai augi paši apveltīti ar apziņu. Īstie informācijas nesēji ir tās garīgās būtnes, kas piesaistītas kādam objektam un kas ir maza daļiņa no tā kosmiskā interneta, kas formējas plazmas kamoliem līdzīgos veidojumos. Senie indieši, varbūt āriju pēcteči, sanskritā tos sauca par dživatmām, proti, dzīvajiem gariem.Mistika bez misticismaDeviņdesmito gadu sākumā daudzus cilvēkus nomocīja nopietni kompleksi, jo bija zaudēts pierastais darbs un vajadzēja atrast savu vietu brīvā tirgus konkurencē. Nervu spriedze parasti cilvēkus dara jutīgus pret ārējās pasaules kairinājumiem. Tā kā biju jau šo to publicējis avīzēs, cilvēki sāka interesēties gan par svētkalnu, gan spēka akmeņiem pie manas mājas. Un tā kādu dienu pilsētā uz ielas mani uzrunāja nepazīstama sieviete, kaut viņas ģimene man bija zināma. Viņa gribētu pie manis atbraukt, jo nespējot sevi pasargāt no citu cilvēku negatīvā starojuma. Ja tuvumā esot kādi cilvēki, viņa uztverot visas līdzcilvēku slimības. Lūdzu, lai mēģina uztvert manas plaukstas starojumu, bet sieviete sāka smieties, jo viņa manu biolauku sajūtot jau no attāluma.Drīz satikāmies, kopā izstaigājām Bitarkalnu, kur pārliecinājos, ka viešņai piemīt negatīvi orientēts biolauks, tāpēc smagi panes tos cilvēkus, kuriem ir pretējā pola biolauks. Beigās atbraucām pie mana dārza akmeņiem, un tūdaļ sapratu, ka noris intensīva domu apmaiņa. Tā kā Dieveklis viešņai teicis, lai atbrauc vēl, tad ciemošanās notika itin bieži, un es šīs reizes izmantoju, lai gūtu informāciju sev interesējošos jautājumos. Sākumā man viss likās tik neparasts un gandrīz neticams, ka vienu publikāciju par cilvēku ar neordinārām spējām publicēju avīzē “Elpa” ar pseidonīmu. Ar laiku radās iecere par iegūto informāciju uzrakstīt grāmatu, un tā tapa “Leģendas piedzimšana”, ko profesora Vīķe-Freiberga nosauca par pirmo čanelinga grāmatu latviešu valodā.Tagad mūsu Tulks dzīvo un strādā Rīgā. Paklausot Dievekļa ieteikumam, cilvēks mainīja profesiju un ieguva dzīvē stabilitāti. Būdama apveltīta ar lielu paškritisma devu, viņa aizvien mācās, jo vēlas dziedināt nelaimīgus cilvēkus. Manuprāt, viņa to var jau sen. Bet ar maniem spēka akmeņiem viņa spēj kontaktēties no jebkura attāluma.Nav vienas vienīgas atbildesJautājumos, kam saistība ar mitoloģiju, nav un nevar būt viena strikta un standartizēta viedokļa. Ja senais elktēls jeb Dieveklis izveidots, teiksim, līdzīgs krēslam, tad tas nenozīmē, ka šāds akmens varēja kalpot tikai par noteiktas dievības altāri. Tikpat ticami, ka sēdeklītis izmantots dziedināšanas rituālos vai astronomisko novērojumu veikšanai. Izmantoja pēc vajadzības. Mitoloģijā vispār nav nevienas pozīcijas, ko drīkstam skaidrot viennozīmīgi – tikai tā un ne citādi. Cilvēki, kas mīl kategoriskus apgalvojumus, šo savdabību neizprot, tāpēc savos spriedumos izturas kā niķīgi zirgi ar acīm pierīkotām klapēm.Tas ir gluži kā dzīvajā dabā – kur nekas nav ne absolūti labs, ne absolūti kaitīgs.Starpkaru Latvijā folkloras un mitoloģijas pētnieku galvenā rūpe bija tautas garamantu savākšana, apkopošana un izdošana grāmatās. Lai minam tikai Pētera Šmita veikumu teiku, pasaku un ticējumu izdošanā daudzos sējumos. Dziļāka analīze palika epizodiska. Padomju gados pētniecība aprobežojās ar sava veida grāmatvedību. Pirmās nopietnās publikācijas latviešu mitoloģijā sākās astoņdesmito gadu beigās, galvenokārt jāmin Janīnas Kursītes novatoriskā pieeja. Par to rakstu tāpēc, ka mani amatieriskie veikumi nav nekādas māņticības reanimēšana, bet tas ir mēģinājums uzburt pilnīgotu mūsu sentēvu gara pasauli. Mani interesē šie jautājumi galvenokārt kā senvēstures sastāvdaļa.
