Cilvēce vairākkārt mainījusi uzskatus par apkārtējo vidi un garīgo pasauli. Gan zinātnes sasniegumu, gan reliģisko dogmu vārdā tikušas lemtas aizmirstībai vienas gudrības, lai vietā nostiprinātos citas, par progresīvām uzskatītās atziņas. Lai cik tas liktos dīvaini, tieši pašlaik rodas aizvien lielāks pieprasījums pēc seno paaudžu misticismā balstītajām gara vērtībām, jo izrādās, ka daudzas modernās kodolfizikas atklāsmes spēj papildināt pat neolīta laikmeta priesteru izpratne par neredzamo garu pasauli.Kad pirms trīsdesmit gadiem nolēmu atstāt darbu izglītības nodaļā, lai pilnībā nodotos rakstniecībai, it kā pats no sevis nokārtojās jautājums par vasaras mājas iegādi Vijciemā. Tobrīd galvenais motīvs bija vēlme vasaras pavadīt tuvībā ar dabu, kur arī pašam iespējams kopā ar ģimeni šo to izaudzēt un eksperimentēt ar visādiem kultūraugiem. Tiesa, zināju, ka Vijas pretējā krastā slejas ainaviski izteiksmīgais Celītkalns, zināju arī Pētera Abula grāmatu par Beverīnas pils atrašanās vietu. Viss pārējais nāca pēc tam.Kad radās vēlme redzēto un no cilvēkiem uzzināto izprast, atbildes meklējot mitoloģijā, vairījos no jēdziena mistika. Kādā rakstnieku saietā izgadījās garāka saruna ar Straupes dakteri Edmundu Rudzīti, kurš stāstīja, ka viņam interesējot mistika, viņš ar šo vārdu apzīmējot visu, ko pagaidām nespēj izskaidrot zinātne. Vēl dakteris ar humoru pastāstīja, kā viņš, bērnībā ganot govis, ar domu spēku pratis izklīdināt negaisa mākoņus.Šāds mistisks skaidrojums bija pieņemams arī man. Kaut padomju skolās mūs visus audzināja par bezdievjiem, kaut kādā dvēseles kaktiņā biju saglabājis ticību neredzamās un neaptaustāmās paralēlās pasaules eksistencei. Protams, man Dievs nekad nav bijis sirms vīrs, kas mīt kaut kur aiz zvaigznēm un no turienes regulē pasaules norises.Profesora Karpovica lekcijasPiecdesmitajos gados nekāda brīvdomība netika pieļauta. Tiesa, arī augstskolu pasniedzējiem nācās “svārstīties reizē ar partijas līniju”, un studentiem nebija noslēpums, ka filozofijas profesors Ernests Karpovics ne reizi vien dabūjis bargus aizrādījumus no tiem, kuriem vienīgajiem bija tiesības skaidrot kārtējo patiesības versiju.Mūsu fakultātē nebija speciāla filozofijas kursa, bet arī dialektiskais materiālisms gudra pasniedzēja izpildījumā spēja pavērt durvis uz cilvēces ģeniālāko domātāju atziņām. Man žēl, ka neesmu saglabājis profesora lekciju pierakstus, bet dažas tēmas esmu uztvēris tik spilgti, ka diezgan daudz spēju restaurēt atmiņā.Tēma, kas mani visvairāk fascinēja, bija matērijas un apziņas attiecības. Protams, tolaik nācās uzsvērt, ka matērija ir primāra un apziņa sekundāra, bet pārējais jau bija atkarīgs no lektora izveicības. Uzsveru, tie bija piecdesmitie gadi, Staļins tikko bija miris, bet Karpovics dziļi un pamatīgi mums skaidroja par kvantu mehāniku, par kvantu (fotonu) divējādo dabu. Gluži nemanot notika apziņas jēdziena aizvietošana ar enerģijas jēdzienu. Profesors ļoti mīlēja citēt Vilhelma Ostvalda atziņu, ka elementārdaļiņu pasaulē ir līmenis, kurā vieliskā matērija pāriet enerģijā. Manuprāt, nākamais Nobela prēmijas ieguvējs Ostvalds šo atziņu bija izteicis jau tolaik, kad strādāja Rīgā, un varbūt šī iemesla dēļ bija kļuvis tik iemīļots arī profesoram Karpovicam, bet katrā ziņā jāatzīst, ka šo secinājumu ir apstiprinājusi gan mūsdienu fizika, gan vairāku paaudžu mistiķi.Tāpat varu teikt, ka brīdī, kad sāku saimniekot Vijciemā, man jau bija noformējies priekšstats par Visuma Saprātu, ko Vīķe-Freiberga savos folkloras pētījumos dēvē par kosmisko inteliģenci. Atlika piedzīvot brīdi, lai personīgi pieredzētu saprātīgo enerģiju izpausmes darbībā.Akmeņu stāstiIr mazliet dīvaini apzināties, ka latviešu pētnieku paaudzes tikpat kā nebija ievērojušas, ka parastajos laukakmeņos mēdz būt iekaltas ļoti senas zīmes. Īstā atskārsme radās tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad jau gaisā virmoja tā sauktā Dziesmotās revolūcijas vēsma. Tas notika vienlaikus ar Bitarkalna svētvietas apzināšanu, ko ortodoksālie boļševiki uzskatīja par kaitīgām nacionālisma izpausmēm.Kad sāku sakopt vasaras mājas apkaimi, radās doma smilšaino nogāzi nostiprināt ar akmeņiem, un tā lēnītēm tapa terase ar akmensdārza funkcijām. Melioratoru sakrautā laukakmeņu grēda atradās otrpus senajam muižas ceļam, un gan draugi, gan ekskursanti manā terasē “iemūžināja sevi” ar kādu zīmīgu akmeni. Kad redakcijas darbinieki un daži no jaunajiem autoriem 1982. gada rudenī ieradās pie manis, viņi piemiņai atstiepa vienu ļoti zīmīgu akmeni, un tikai pakāpeniski sapratu, ka iekaltā upurbedrīte atgādina lidojošu putnu, virs kura izlocīts zalkša atveids, un arī akmens ārējā forma atgādina zalkša galvu. Pēc tam kāds mērnieks paskaidroja, ka akmens stūrī izkalts sens repers.Sevišķi zīmīgs izrādījās kāds cits akmens, kas bija izvelts uz lielceļa pie Elvanču mājām. Kāda ekskursantu grupa to iecēla autobusā un atveda man, teica, ka tas esot sens verstes stabs. Kad uzstutēju vertikāli, bija skaidrs, ka rūķīti atgādinošais granīts ir sens Dieveklis. Tagad varu teikt, ka šādi nosacītas falla formas Jānīši bijuši pazīstami ļoti tālā senatnē, jo, piemēram, Sārnates izrakumos atrastais analogs varētu būt radīts pirms trīsarpus tūkstošiem gadu. Mākslas vēsturnieks Jānis Kaksis apgalvoja, ka vissenākās skulptūras bijušas dabas veidojumu piestrāde.To, ka akmeņi spēj sniegt arī cita veida informāciju, uzzināju brīdī, kad sāku sadarboties ar sensitīvi jutīgiem cilvēkiem.
