Tija Zaļkalne pēc Medicīnas institūta beidza internatūru un 1982. gadā nokļuva Valkā, lai strādātu par onkoloģi. Otra dakteres sirdslieta ir endoskopija – kuņģa lietu izmeklēšana. Kopš 1988. gada ārste veic arī šī orgāna izmeklējumus. “Tas arī nav viegls darbs, taču ar pacientiem allaž mākam sarunāt, lai tā saucamā kobras norīšana būtu pēc iespējas mazāk nepatīkama. Ir jāprot ar pacientu kontaktēties, lai procedūra nebūtu kā bubulis,” pasmaida ārste. Viņa uzslavē arī savu māsiņu Dināru Auniņu, ar kuru vienmēr izdodas labi saprasties un sastrādāties. Pašlaik, lai varētu pastāvēt Valkas aprūpes nodaļa un kamēr dakteris Guntis Kļaviņš slimo, T. Zaļkalne piekrita vadīt šo nodaļu. Tajā mīt arī smagi slimi onkoloģiskie, sirds – asinsvadu un citu hronisko slimību pacienti. Diemžēl nāvei acīs skatīties nākas bieži. “Cilvēkam ir vieglāk pamest šo pasauli, ja viņam varam palīdzēt ar aprūpi,” uzskata ārste. Par to, ka viņa ir savā vietā dzīvē, liecina ne tikai atzinīgi vārdi ļaužu valodās, bet arī pateicības laikraksta “Ziemeļlatvija” slejās. Domāju, ka ikviens var sajust sirsnību un labestību viņas rimtajā un lietišķajā valodā.Apsver nākamo tikšanosT. Zaļkalne atzīst, ka onkoloģija ir smags darbs, jo ikdienā itin bieži jāsastopas ar gadījumiem, kad cilvēks atstāj šo pasauli. Protams, onkoloģija ir dažāda, mēdz būt vieglākas saslimšanas, piemēram, ādas audzēji. Sarežģītāki gadījumi ir balsenes, plaušu, kuņģa, zarnu trakta un ginekoloģiskie audzēji. Jo īpaši, ja tos atklāj novēlotā stadijā. “Ir labi jāpazīst pacients, kaut vai intuitīvi, lai ar viņu vai tuviniekiem varētu runāt. Ir jājūt, kad diagnozi pasacīt tiešākā vai saudzīgākā veidā. Tas ir arī saistīts ar finansiālām, ģimeniskām un sadzīviskām lietām. Kad pacients ienāk kabinetā, man ātri jāizlemj, ko drīkstu un ko nedrīkstu runāt, kādā veidā viņam uzturēt cerību vai vismaz mēģināt viņu motivēt cīnīties un nepadoties,” skaidro ārste. Tas ir psiholoģiski grūts darbs, jo katrs pacients iziet caur dakteres sirdi un prātu. Tā nemēdz būt, ka, slimniekam izejot no kabineta, viņš tiek aizmirsts. Ārste nemitīgi apsver, kādu veidot nākamo tikšanos.Katrs gadījums ir individuālsJautāta, kā T. Zaļkalne ir spējusi saglabāt to sirsnību, iejūtību labvēlību attiecībās ar pacientiem, tostarp arī ar veciem un ļoti nevarīgiem, viņa atbild, ka jebkurā gadījumā, ja cilvēks ierodas pie ārsta kaut vai izkratīt sirdi, tad ir jācenšas, lai viņš, atstājot kabinetu, ir pozitīvi noskaņots. “Ja tas ir smags slimnieks, tad arī viņam ir tiesības uz cerību dzirkstelīti, ka vēl kaut ko var darīt, lai situāciju uzlabotu. Tā nu man šīs lietas iegājušās pašas par sevi,” kautrīgi pasmaida T. Zaļkalne. Viņa nepiekrīt manis sacītajam, ka ļaundabīga audzēja atzīšana ir kā vārti uz citu pasauli un tas ir tikai laika jautājums. “Ir daudz iespēju izārstēt ļaundabīgu audzēju, jo īpaši, ja to atklāj laikus. Ārstēšanas iespējas nemitīgi pilnveidojas. Aizvien modernāka kļūst staru terapija, ķimioterapija, operāciju tehnika metastāžu gadījumos. Tā nav, ka cilvēks ar diagnozi ir norakstīts, ka viņam jau uzlikts nāves zīmogs. Mūsu māsiņai uzskaitē ir slimi pacienti, kuri nodzīvo pat 10 gadus. Dažkārt ir dīvaini gadījumi. Pat ceturtajā stadijā nokļuvis pacients nodzīvo ilgi bez slimības progresa. Katrs gadījums ir individuāls, un ārstēšanās kursus var variēt,” pārliecināta ārste. Viņai var ticēt kaut vai tāpēc, ka uzkrāta milzu pieredze.Kontrole un veselīgs dzīvesveidsT. Zaļkalnei drīz paredzēta resertifikācija, kas notiek ik pēc pieciem gadiem. Viņa ir iepazinusies ar onkoloģisko slimību statistiku, un tabulā redzams, ka saslimšanas gadījumu skaits aizvien palielinās. Daktere atzīst, ka jo sevišķi aug ielaisto gadījumu skaits. Viens aspekts ir tas, ka izmeklēšana kļūst modernāka un cilvēki kļūst izglītotāki, jo īpaši jaunā paaudze. Viņi cenšas savus vecākus savlaicīgi nogādāt pie ārsta vai uz konsultācijām.Daktere atzīst, ka saslimšanu izraisa gan neveselīgs dzīvesveids, gan vide un ķimizētā pārtika. Slimības tiek pārmantotas arī ģenētiski pat vairākās paaudzēs. Rīgā darbojas pārmantotā vēža kabinets, kuru ikviens var apmeklēt ar ģimenes ārsta nosūtījumu.Ārste uzskata, ka visnozīmīgākā ir kontrole un veselīga dzīvesveida piekopšana. Tas attiecas uz visām saslimšanām. Sabiedrībā pastāv uzskats, ka pie veselīga dzīvesveida pieder arī veģetārisms. Onkoloģe tam nepiekrīt. Protams, tā ir katra cilvēka personīga izvēle, cik daudz rūpēties par organisma imunitātes stiprināšanu, taču jo šī imunitāte ir vājāka, jo straujāk progresē slimības.Māmiņa visam dzīvo līdziT. Zaļkalne gandrīz 20 gadu dzīvo Smiltenē un ir arī šī novada domes deputāte. Pērn viņu uzaicināja kandidēt no Pilsoniskās savienības. “Sākumā šaubījos, tad piekritu, nedomājot, ka mani patiešām varētu ievēlēt. Tagad Sociālo un veselības lietu komitejā cenšos darīt, cik nu ir manos spēkos. Nedaudz strādāju arī Finanšu komitejā. Protams, ģimene, jo īpaši jaunākā meita, no tā cieš. Patiesībā esmu darbaholiķe, jo ar visu cenšos tikt galā,” atzīst onkoloģe.Vīrs Uldis dzīvo Smiltenē, bet strādā Rīgā, uzņēmumā “Binders”. Vecākais dēls Mārtiņš, kurš ir menedžeris uzņēmumā “Būvserviss” Rīgā, ir precējies, un Tija var lepoties ar mazmeitiņu, kura jau ir aktrisīte (mazā Ieviņa) seriālā “Ugunsgrēks”. Meita Santa ir 13 gadu veca, mācās Smiltenes Centra vidusskolas 6. klasē, dejo “Dadzīšos” un piedalās dažādās skolas aktivitātēs. Māmiņa tam visam dzīvo līdzi.Ar cerīgu skatu nākotnēT. Zaļkalne ir pārliecināta, ka mediķim visu mūžu ir jāizglītojas, jālasa speciālā literatūra, lai sekotu savas profesijas attīstībai un novitātēm. “Zināšanas, pieredze un prasme kontaktēties ir nozīmīgākie mana darba stūrakmeņi. Pacients parasti vēlas izrunāties. Ja viņš ir noslēdzies sevī, nenāk man pretī, tad palīdzēt ir grūtāk. Vajadzīga abpusēja pretimnākšana,” uzskata ārste. Viņai ir patīkami dzirdēt pacientu atzinumu, ka saprašanās izdodas. Savi personīgie ikdienas kreņķi jāprot noslēpt gan no kolēģiem, gan pacientiem un ģimenes locekļiem.Dakterei nav nekādu īpašu vaļasprieku. Vasarā patīk rušināties dārziņā, paceļot tepat pa Latviju un arī tālāk. Tas palīdz attālināties no ikdienas rūpēm un raizēm. Vīrs Uldis nodarbojas ar suņu sportu. Arī Tija iespēju robežās cenšas viņam braukt līdzi uz sacensībām un atbalstīt. Zaļkalnu ģimene var lepoties ar medaļām, diplomiem un Latvijas čempionu tituliem. Ģimenē kā jau ģimenē ir kopīgi prieki, neveiksmju pārdzīvošana, taču vienmēr ar cerīgu skatu nākotnē.
