Par Valku cilvēkiem ir dažādi spriedumi. Daļa to vērtē kā zaļu, klusu un patīkamu pilsētu, citi uzskata, ka te saimnieciskā dzīve lēni attīstās un pilsēta vairāk līdzinās nomalei, kurā aktīviem ļaudīm nav ko darīt.Valcēnietis Valdis Jukums visu mūžu ir pavadījis Valkā un, kā pats saka, tikai piedzimis esot laukos. Vēl ir tāda lieta, ka viņš labi pazīst ne tikai pilsētu, bet gandrīz katru valcēnieti, vismaz tos, kuri dzīvo daudzdzīvokļu mājās. Lielāko mūža daļu V. Jukums ir nostrādājis Valkas komunālajā dienestā par santehniķi, un pats domā, ka nav tāda dzīvokļa, kurā viņš nebūtu kaut reizi ieradies salabot salūzušu ūdens krānu vai salāpīt ieplīsušu cauruli. Arī viņu visi pazīst un ciena, jo savā darba ikdienā tagadējais pensionārs ikvienu darbu centies padarīt ar glanci. Ne jau velti daudzi kādreizējo santehniķi pazīst kā meistaru ar zelta rokām un joprojām meklē tieši viņu, ja ir gadījusies ķibele ar krānu vai ūdensvadiem. Savulaik Valdis bijis arī liels šlāgermūzikas mīļotājs, otrs vaļasprieks ir laika vērošana, ar ko viņš joprojām nodarbojas. Vēl jāpiebilst, ka viņš visu mūžu ir sekojis līdzi notikumiem Valkā un daudzus iemūžinājis fotoattēlos. Tagad tos nodevis Valkas novadpētniecības muzejam. Pensionārs joprojām ir dzīvespriecīgs un par visām norisēm pilsētā viņam ir savs spriedums. Viņa domās nolēmu ieklausīties arī es.Dzīve kļuvusi labākaValdis ar humoru saka, ka tā pilsētnieku pazīšana viņam visu laiku, izejot uz ielas, liek sveicināties. “Kurš tik nāk pretim, tas sveicina. Dažu pat neatceros, kad un kur esmu saticis,” smej bijušais santehniķis. Kaut arī tagad visapkārt lielākoties runā tikai par grūtajiem laikiem, V. Jukums uzskata, ka cilvēki salīdzinājumā ar agrākajiem gadiem dzīvo daudz labāk. “Laikam jau ir aizmirsts, ka savulaik daudz ko pirkām uz taloniem. Ja tas kādam nepatika, varēja doties pie brāļiem igauņiem uz Valgu un tur meklēt vajadzīgo. Bet tie runāja tikai igauniski, un, ja kaimiņu valodu neprati, varēji tukšā atgriezties mājās. Tagad veikalos var pirkt, ko gribi. Turklāt redzot, kā cilvēki pērkas, man pat šķiet, ka patiesībā nekādas krīzes nav,” savos novērojumos dalās V. Jukums.Pilsēta izjūt speciālistu trūkumuVērtējot Valku, Valdis piekrīt, ka pilsēta ir sakopta un tīra, tikai mazāk manāms saimnieciskais ķēriens. “Skatos, ka tagad visās vietās sniegu tīra un uz ietvēm ledu dauza tā saucamie simtlatnieki. Nezinu, vai tas ir labākais veids, kur izmest naudu, jo to visu lētāk un efektīvāk var izdarīt ar tehniku. Turklāt ledus jau ir tikai tādēļ, ka sniegs savlaicīgi netika notīrīts. Pēc manām domām, arī komunālajā saimniecībā šodien nav labu speciālistu. Tie, kas ir amatmeistari un grib labi nopelnīt, jau ir aizbraukuši uz ārzemēm. Domāju, ka arī pašreizējā krīzē īsts sava aroda profesionālis bez darba nepaliktu, bet tādi vairs pa ielām nemētājas,” secina pensionārs.Igauņu saimnieciskumu Valdis vērtē augstāk. Par pērnvasar sākušos strīdu, kurā igauņi latviešiem pārmeta Pedeles piesārņošanu, Valdis tikai pasmejas. “Tas bija ziepju burbulis. Man šķiet, ka igauņi mūs pamācīja. Viņi savā pusē upes krastmalu jau sen bija labiekārtojuši. Tas lika arī mums sarosīties un kaut cik savest kārtībā puspurvu Pedeles krastā. Vēlreiz atkārtoju, ka mums nav labu speciālistu. Paši tos esam palaiduši projām. Nav vairs īstu meistaru, kas ietvēm liek segumu, asfaltē ceļus. Ja vajag, saucam no citurienes. Agrāk pilsētā vismaz bija prasmīgi ietvju licēji. Te neprata sava amata meistariem atbilstoši darbam samaksāt, un viņi bija projām,” saka V. Jukums.Darbs jāpaveic uz tip topViņš atceras, ka, sākot veikt santehniķa amatu, arī bijis pilnīgs nemākulis. “Pēc profesionālās izglītības esmu mežtehniķis. Kad strādāju zāģētavā, mani uzaicināja santehniķu brigādē un teica – tas pats vien esot – dēļus mēra uz collām, caurules tāpat, un to taču saproti. Darba gaitā apguvu amatu, līdz ieguvu visaugstāko kategoriju. Savulaik mans portrets stāvēja arī Goda plāksnē. Visu var apgūt, ja to dara ar atbildību. Es nekad neesmu pacietis blazierēšanu. Līdzīga rakstura cilvēkus izvēlējos arī savā brigādē. Man nepatīk, ja darbinieks vispirms prasa, cik par to maksās. Nauda jānopelna, nevis jāsaņem. Ja gadījies, kad kāds atstāja pusšķībi uzliktu cauruli, skaidri pateicu, ka par tādu darbu naudu nedrīkst saņemt. Mans princips ir tāds – lai kādu darbu veic, tam vienmēr jābūt uz tip top,” apliecina meistars.Kāda vadība, tādi cilvēkiValdis uzskata, ka valcēniešus nevar raksturot ne kā pasīvus, ne aktīvus. “Daudz kas atkarīgs no tā, kāda pilsētai ir priekšniecība. Valka kļuva aktīva, kad pilsētā saimniekoja Vents Armands Krauklis. Tad daudz kas tika izdarīts. Pēc tam nākamajai varai vairs nebija tādu apgriezienu, un arī cilvēki kļuva rimtāki. Turklāt radās tendence līdz galam nepabeigtus darbus izsludināt par pabeigtiem. Piemēram, skvērs pilsētas centrā. Tas tiek uzskatīts par labiekārtotu, bet trūkst strūklakas, ko sākumā paredzēja ierīkot. Bet nauda taču visam tika plānota, vismaz tā vajadzēja būt,” norāda Valdis.Valkas izaugsmi viņš ir sistemātiski fiksējis fotoattēlos. “Esmu bildējis Raiņa ielu tās sākotnē ar visām sīkajām piparbodēm. Pēc tam pirmo daudzdzīvokļu namu, kurā atvēra toreizējo veikalu “Saulīte”. Pašam gan no šīs fotokolekcijas nekas nav palicis. Visu atdevu novadpētniecības muzejam. Interesanti ir uzņemt tādas bildes, tad var salīdzināt, kā bija un ir tagad,” saka pensionārs. Viņš augsti vērtē kultūras dzīves attīstību pilsētā. “Šajā jomā cepuri nost kultūras nama vadībai. Pat tagad, kad iestādē notiek remonts, kultūras pasākumi turpinās,” apliecina Valdis. Kā vienu no spilgtākajiem pēdējo gadu notikumiem pilsētas dzīvē viņš atceras 2004. gada Līgo svētkus estrādē, kad lietavas estrādes pļavu bija padarījušas par dūksnāju, bet viss noritēja lieliski ar paša Raimonda Paula piedalīšanos. Mūsdienās neprasa atbildībuV. Jukums ir pārliecināts, ka valdošajām partijām reģionu pilsētas izaugsmē un iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanā ir niecīga loma. Viss atkarīgs no tā, kādi paši ir saimnieki uz vietas. “Es piekrītu eksprezidenta Gunta Ulmaņa vārdiem, ka ikvienai pašreizējai partijai pirms vēlēšanām ir jāsabrūk. To jau tagad redzam. Tuvojoties vēlēšanām, partijas sāk līmēties kopā un veidot jaunas apvienības. Kāds no tā būs rezultāts, to grūti teikt. Ka tikai neiznāk, ka būs tie paši vēži, tikai citā kulītē,” spriež pensionārs.Aizrunājoties par politiku, V. Jukums arī atklāj, kādēļ, pēc viņa domām, šodien lielai daļai strādājošo nav tik lielas pienākuma apziņas kā agrāk. “Viss jau sākas no augšas. Ko mēs redzam? Nevienam ne par ko nav jāatbild. Ja ir izdarīts kāds nesmukums, tad soda nav, bet sliktākajā gadījumā viņu aizrotē citā amatā. Un tur viņš tāpat ir liels vīrs. Tāds pasmejas par iespējamo atbildību. Šī tendence virzās uz leju un pārņem pārējo sabiedrību,” saka pensionārs. Viņš piebilst, ka līdzīgi gadījumi piedzīvoti arī Valkā.“Kaut vai tas pats notikums ar novada domes vietnieku krēsliem. Tas tiešām bija šovs. Pirms tam bija milzīgi cīniņi, kurš būs vietnieks, un pat divus vajadzēja, bet tad uzreiz nevajag nevienu. Tas vienkārši ir smieklīgi. Es to sauktu par negribēšanu strādāt,” savu viedokli pauž V. Jukums.Netic sinoptiķiemTagad, kad ikdienas darbā vairs nav jādodas, Valdis ir pievērsies laika novērošanai. To gan vairāk vai mazāk viņš ir darījis arī agrāk. “Es sinoptiķiem neticu. Atkusni martā viņi arī neparedzēja. Dzirdēju prognozes, ka vēl būs mīnus 25 un pēc tam plus 10 grādu.Kur tad ir tas sals, ja termometrs rāda tikai mīnus piecus grādus?” retoriski vaicā laika vērotājs. Viņš nepiekrīt arī apgalvojumiem, ka šogad ir īpaši barga ziema. “Tas nav pareizi. Kas tas par salu, ja vienu nedēļu bija tikai līdz 25 grādu auksts. 70. gados divas nedēļas pēc kārtas ziemā bija mīnus 30 grādu, bet dienā mīnus 25. Sniega gan šogad ir daudz, bet par bargāko ziemu šo nevar uzskatīt,” apliecina V. Jukums.Līdz labklājībai daudzi gadiValkas izaugsmi viņš redz vairāku gadu garumā. “Tas nav viena gada process. Domāju, ka arī novada izveidošana šo gaitu palēninās. Zvārtava – vienā tālā galā, bet otrā – Kārķi. Strenči, kas tuvāk, ir atgriezti. Esam palikuši arī bez Trikātas. Grūti būs. Galā varēs tikt tikai cilvēki ar saimnieka ķērienu,” saka V. Jukums.
