Ir divas dokumentālas filmas, kuras ļoti gribas redzēt (jācer, ka varbūt kādreiz tās parādīs TV). Pieļauju, ka abas ir diezgan atšķirīgas režisora izvēlētajā redzespunktā uz dzīvi un cilvēkiem.
Ir divas dokumentālas filmas, kuras ļoti gribas redzēt (jācer, ka varbūt kādreiz tās parādīs TV). Pieļauju, ka abas ir diezgan atšķirīgas režisora izvēlētajā redzespunktā uz dzīvi un cilvēkiem. Tomēr abām ir viena kopīga lieta. No recenzijās aprakstītā scenārija jaušams: filmas atver acis uz blakus pastāvošajām pasaulēm un rosina domāt par to, kā dzīvojam mēs šeit un kā viņi — tur.
Pirmā ir Kaspara Gobas “Purva ļaudis”. Filma tikko saņēmusi “Lielā Kristapa” balvu par labāko laikmeta dokumentu un stāsta par Sedu un tās iedzīvotājiem. Žūrija šo darbu atzinusi par dziļu, saistošu novērojumu par mazo pilsētiņu, kura it kā palikusi starp diviem laikmetiem.
Seda ģeogrāfiski sasniedzama tepat Valkas rajonā, tomēr pieļauju, ka rajona ļaužu apmeklētības ziņā tā atpaliek pat no tuvākām un tālākām ārzemēm. Jo, ko tad citiem Sedā darīt? Mazajā pilsētiņā nav ne kultūrvēsturisku apskates objektu, ne lielu iepirkšanās centru. Daudziem tur nav arī draugu un radu. Kā viņi tur, purva malā, dzīvo, gandrīz neko nezinām. Nesen gan bija manāma gandrīz traģikomiska sakritība. Ziņa par “Purva ļaudīm” piešķirto balvu izskanēja apmēram vienlaikus ar “Ziemeļlatvijas” informāciju. Tuvojas apkures sezona, bet Sedas centrālā katlumāja šoruden stāv tukša un pamesta, bez neviena apkures katla. Pilsēta nonākusi ķīlnieces lomā, jo komunālo pakalpojumu noteikumus diktē privātuzņēmēji.
Otra filma ir Andra Miziša dokumentālā filma “Tārps”. Kritiķi to raksturo kā cilvēku attiecību skarbu atkailinājumu. Filma ir reāls stāsts par kādu dzīves atstumtu pāri (aptuveni 40 gadu vecu sievieti un 60 gadu vecu vīrieti), kuri dzīvo dārza mājiņā Juglas ezera krastā un gaida bērniņu.
Kāpēc šīs abas filmas būtu jāredz? Citēšu to, ko intervijā “Dienai” pasaka filmas “Tārps” režisors (viņa doma iepatikās ar savu trāpīgumu): “Mēs ejam pārāk ierastu ceļu. Manas mājas, darbs, kaut kāda kolēģu vide un vēl vide, kurā apgrozos. Ir kaut kāda drausmīgi šaura taciņa, pa kuru mēs staigājam… Ne vien runājot par sociālajiem apstākļiem, bet arī par domāšanas un atbildības līmeni.”
Dokumentālais kino, ja tas ir mākslinieciski augstvērtīgs, spēj atvērt acis uz pasaulēm aiz šīs taciņas. Un vajadzīgs tas tālab, lai atskārstu un saprastu, ka dzīves ir dažādas. Tas, kā dzīvoju es, nav absolūtā patiesība un citiem ievērojams likums.
