266. turpinājums. Kad vēl uz meža taciņas atradu tikpat mazu uzgriežņu atslēdziņu, varēju kastēm visas metāla daļas glīti noskrūvēt — no šīm trofejām es vēlāk gatavoju sev slēpju siksnu savelkamās sprādzes.
266. turpinājums
Kad vēl uz meža taciņas atradu tikpat mazu uzgriežņu atslēdziņu, varēju kastēm visas metāla daļas glīti noskrūvēt — no šīm trofejām es vēlāk gatavoju sev slēpju siksnu savelkamās sprādzes. Arī slēpju dzelžus es pats “nokalu”, šim nolūkam nodedzinātajā Smilgas pienotavā izlauzu alumīnija piena rezervuāra veselāko sānu. Viegli apstrādājams materiāls.
Tā pa upmalas bunkuriem lodādams, reiz biju aizklīdis gar Nāružas malu līdz stāvajam krastam iepretī “Salām”. Tur sāngravas stūris noaudzis ar bieziem alkšņiem, kuros tāpat bija mitinājušies karavīri. Zirgiem ierīkoto stāvvietu tuvumā atradās kāds redeļu būris, kur oficieru kungu vajadzībai turētas vistas. Laikam nācies steigā kopties projām, jo divas vistas iesprukušas krūmos un paglābušas savu dzīvību. Lielajās eglēs vistas vairījušās iet, palikušas dzīvot alksnājā. Oktobra vidū naktis aukstas, kokiem lapas nobirušas, barības trūkuma dēļ dāderes novārgušas līdz vārnu paskatam, tāpēc vairāk pa koku zariem vien dzīvoja. Es pat satrūkos, kad pāris metru attālumā pēkšņi abas mežones sāka ķērkt un pleitēt ar spārniem. Es tūdaļ apķēru situāciju, izdomāju, ka mamma gan priecātos, ja es viņai aiznestu šīs vistiņas. Ja tādas uz pāris nedēļām ieslodzītu un kārtīgi sabarotu, tad pakaļas kļūtu tik smagas, ka augstāk par laktu vairs nelidotu. Bet kā tu noķersi, ja tie negantie putni nelaiž sev ne tuvumā. Būtu bijis kāds tīkls, tad gan noķertu, bet tādas mantas nevienam kaimiņam nezināju. Nopūlējos kādu stundu, kamēr sāka krēsloties, tāpēc gāju uz mājām bešā. Kad izstāstīju tēvam, viņš nolēma, ka jāmēģina ķert divatā. Otrā vakarā gājām raudzīt. Jā, tur jau abas tupēja alkšņa zarā. Ar līkumu aizgāju pretī, bet tēvs lēni lavījās klāt. Kad bija atlikuši pēdējie divi soļi, atskanēja briesmīgs brēciens un abas lidones aizgāja pa zariem, spārnus kuldamas. Tēvam likās, ka es esot nevietā izkustējies, tāpēc pasākums izjucis. Nu vairs satrauktās vistas sev nelaida ne tuvumā. Kļuva pavisam tumšs, putnus saskatīt vairs varēja tikai uz debesu fona, bet arī tagad pielavīties nebija iespējams, to tikai Dievs zina, kā par pusaklām uzskatītās vistas spēja pārlidot no zara uz zaru, ne reizi nenokrītot zemē. Tā kā tēvs uzskatīja, ka pie neveiksmes vainojams esmu es, tad citreiz vakara puskrēslā aizgāja viens pats. Nekā nebija! Mežonīgās vistas izrādījās modrākas. Aiz dusmām salūkojis sprunguli un vienu nositis. Mamma noplūca un vārīja zupu. Gaļas ap kauliņiem gandrīz nebija, tikai tādas zilganas cīpslas. Bet ar to zupu iznāca apmēram kā vienai krievu ģimenei, kura vācu laikā atbēga uz Latviju un palika mūsu pagastā dzīvot. Triju bērnu mamma bija reiz tēvam lepojusies, ka viņa gan treknu vistiņu nokāvusi — četras reizes zupu izvārījusi. Kad tēvs brīnījies par tādu taupību, krieviete paskaidrojusi:
— Visvienalga pēc gaļas smaržoja.
Zupa no mežonīgās vistas arī nedaudz pēc gaļas smaržoja.
Arī sunītim ir savas Mūsmājas
Kad braucām projām no mājas, mums bija pazudis suns. Būdams vilku un kaut kāda medību suņa krustojums, mūsu Čalis vispār mīlēja paklaiņot, bet nekad nepazuda ilgāk par dažām stundām. Tagad laikam nakts bumbošanu un daudzo svešo cilvēku klātbūtnē mūsu mājas sargs nejutās visai drošs, tāpēc bija aizklīdis kaut kur tālāk, jo arī iepriekšējā vakarā netikām redzējuši.
Turpmāk vēl
