Sākums iepriekšējā sestdienā. Ik pa pusstundai uzspīdinu lukturīti un skatos modinātājā.
Sākums iepriekšējā sestdienā.
Ik pa pusstundai uzspīdinu lukturīti un skatos modinātājā. Tas nekas, ka modinātājs ir nolikts pie auss, tas nekas, ka šis aparāts pēdējo četru gadu laikā apzinīgi un līdz riebumam precīzi savā mehāniskajā stulbumā pildījis savu pienākumu.
Nesagaidījis modinātāja trellīgo rīta sveicienu, atslēdzu to no pienākuma izpildes un rāpjos ārā no telts. Uzrušinu ugunskuru, sildu ūdeni, vāru tēju un taisu brokastu maizītes. Paejot kādu soli nostāk no uguns, jūtams aukstums, savu raksturiņu ir parādījušas augusta kārtējās nakts salnas. Migla ap telti pazudusi, tā pacēlusies nedaudz augstāk, un tās plīvurs kļuvis tāds pašķidrs. Spīd mēness, un zvaigznes mirguļo tik aktīvi, it kā pa debesīm visos virzienos braukalētu milzīgs daudzums ceļu policijas mašīnu ar ieslēgtām bākugunīm. Mālītis ir pazudis aiz miglas plīvura, virs ezera jaušams un nedaudz redzams liels miglas stabs kā no vulkāna. Iedomājos, ka jābūt ļoti vienreizēji un skaisti brīdī, kad ausīs saule.
Pēc maniem aprēķiniem, ir pienācis laiks modināt savu medību kolēģi (apsolīts taču ņemt uz medībām), kurš šņākuļo kaut kur telts stūrī un ir sameklējams tikai ar lukturīša un taustes palīdzību. Mums jāpaspēj pabrokastot, aizkāpt līdz Stūtei, ieņemt kaujas pozīciju un mēģināt veiksmīgi atšaudīties no uzbrūkošo pīļu bariem.
Esmu aizmirsis izstāstīt — man bija ļoti laba pieredze kolektīvajās medībās uz lielajiem zvēriem. Tajā pašā laikā man nebija absolūti nekādas pieredzes un es nekad nebiju medījis pīles — ne uz pārlidojumu, ne uz celšanu. Biju piedalījies mednieku mačos un šāvis pa šķīvīšiem, jāpalielās — ar labiem, apbalvotiem rezultātiem.
Gaidāmais rīta izgājiens manā mednieka dzīvē bija pirmais — tāpat kā manam puikam. Protams, par pīļu jaktēšanu es biju dzirdējis (trakie Lubānas gājieni, kuri neradīja manī nekādu medību entuziasmu, un citi), biju lasījis un arī līdzi jutis citiem večiem, bet pats piedalījies — nekad. Tātad — sava veida medību atklāšanas svētki!
Mans medību kolēģītis, mazais čomiņš, ir uzmodināts, no telts aiz kājām izvilkts, sapurināts, it kā pamodies galīgi un pavisam, apjēdzis, ko tētis no viņa grib, un atcerējies arī par piekrišanu medībām, pabrokastojis un jau sāk čivināt: kur pīles, kad šausim, vai mamma ar māsu arī līdzi, kad un kur iesim un tā tālāk.
Ejam, protams, bez dāmām, viņas guļ.
Esam pie Stūtes, esam ieņēmuši iepriekšējā vakara izlūkgājienā izraudzīto kaujas pozīciju. Te būs pīles, te viņām jālido, te būs šaušana un rezultāti. To visu es klārēju dēlēnam, kurš jau ir uzkurināts līdz tādam mednieka dvēseles stāvoklim, ka pats būtu gatavs ņemt bisi un stāties blakus sencim. Ir tikai viena nelaime — nekur pasaulē neražo tik īsus medību ieročus, lai varētu apmierināt mana 4 – 5 gadus vecā un ar attiecīgu augumu apveltītā topošā mednieka entuziasmu.
Stāvam. Paliek gaišāks un gaišāks. Man pašam vispār ļoti patīk jūsmot par dabu. Es vienkārši ģībstu par iespēju izjust skaistumu, ko daba ir devusi izbaudīt un ļāvusi apjaust cilvēkam viņa īsajā esamībā šajā pasaulē.
Mīļie mani! Neesiet slinki, pamostieties vismaz desmit reižu mūžā pirms saullēkta, pamostieties pirms ausmas, sagaidiet sauli, ieklausieties klusumā, kas valda apkārt, ieklausieties, kā klusums sāk mosties… Nenožēlosiet un …varbūt kaut ko sevī pārvērtēsiet. Man liekas, ka cilvēki, kas izbaudījuši rīta sākumu, nevar būt ne ļauni, ne atriebīgi, bet — tikai tie, kas šo procesu izbaudījuši tā pa īstam…
Stāvam. Pareizāk sakot, stāvu es, puika ir atsēdies, un jūtu, ka drīz atslēgsies, jo nekas nenotiek, pīles vēl nelido, ir galīgi neinteresanti un dēlēns tomēr ir ļoti maziņš. Kļuvis pavisam gaišs, un mums ir pavisam auksti. Stūtes dīķi klāj migla, pēc paskata tik bieza un pamatīga, ka uz tās var uzgulties un lēnā garā pārceļot uz dīķa otru pusi. Bet tā tikai izskatās.
Mans puika sarosās un kā dzelts uzlec kājās, kad kaut kur tuvumā, tepat aiz miglas mūra, iepēkšķas pīle. Pēk, pēk, pēk…, un šis pēkšķiens izklausās ļoti, ļoti skaļš. Tad vēl viena, tad divas reizē, tad trešā, tad uzreiz vairākas, tad koncerts! Spārnu vēdas un sitieni! Kur ir? Saprotu, ka pēkšķētājas var lidot no mums pa kreisi un pa labi, kā arī virs galvām. Tā droši vien notiek, bet mēs nekā neredzam, migla. Mēs ar čali esam miera stājā un kaujas gatavībā. Kāds te vairs var būt miegs?! Bet migla…
Saprotiet situāciju un saprotiet mūs — mēs dzirdam un raustāmies no katras spārnu švīkstoņas un vēdas, mēs raustāmies no katra pēkšķiena sev priekšā, notricināmies no katras gaisa kustības pa labi un pa kreisi no sevis un pie katra trokšņa virs galvas. Bet nekā neredzam. Plintei un mums kā medniekiem, kuri nostājušies kaut kāda dīķa malā kaut kur Vidzemes centrā, ir nulles vērtība.
Bēdīgi. Pavisam bēdīgi. Ja tā beigsies pīļu medības un nebūs nekādu izmaiņu medību pirmajā tūrē, tad tiešām mūsu sirsniņās būs pavisam bēdīgi.
Tajā pašā laikā — oho! Mostas daba! Jā, tas ir kaut kas neatkārtojams un ne ar ko nesalīdzināms! Aizvien skaļāk, aizvien citādākos toņos un skaļumos, arvien citādākās intonācijās, izteiksmēs un repertuāra bagātībā sevi piesaka rīts!
Jā! Tā ir bauda, bauda un bauda trīskārši. Lai nebūtu jāstrīdas — šajā stāstiņā es minēju un apcerēju rīta sākumu, kad gribēju medīt pīles. Bet pirms pēkšķošajiem putniņiem modās un sevi pieteica citi dziedātāji, to vajag dzirdēt! Jo paliek gaišāks, jo nopietnāks ir koncerts.
Koncerts tāds, ka varētu izkonkurēt Nacionālo operu vai Nacionālo teātri, ja labi pacenstos, tad arī Daili. Nu tas tā, humoram. Dabisku un godīgu koncertu neviens teātris vai mūzikls nevar izkonkurēt, jo tur taču nestrādā režisori, kuri kaut ko iecer, dara, izdara un beigās startē, pelnot sev naudiņu.
Putnu režisoriem un izpildītājiem neviens neko un nekad nav mācījis un maksājis, viņiem arī neko nevajag, jo viņiem nav konkurentu un viņi par saviem koncertiem nesaņem algu. Putnu radītās un dziedātās dziesmas nāk no dvēseles, no maziņās dvēselītes, kura izdzied sevi…
Tā ir lirika, bet praktikums liek sevi manīt ar mums nesaprotamu troksni, kura avots atrodas aiz miglas sienas tieši mums pretim un kuru mēs ar dzirdi uztveram kā zirgu bara skaļu un neviena divkājaina radījuma neregulētu plunčāšanos. Tiešām, tikai tā! Aiz miglas sienas gandrīz degunu priekšā kaut kas mums neredzams skraida pa Stūti, met kūleņus, sper ar kājām un trokšņo tā, ka man ir skaidrs — te vairs neviena pīle nedrīkst rādīties un arī nerādīsies ne tuvumā. Palicis tikai jautājums — kas tajā dīķa galā ir par ķēmu, kas iztraucējis nopietniem večiem pīļu medības?
Miglas šķidrauti sāk kust, brukt un jukt ātrā tempā, pilnīgi ar acīm ir saredzams, kā pazūd migla no dīķa virspuses, kā tā pazūd no mūsu tuvākās apkārtnes kā uz burvju nūjiņas mājienu. Piecu minūšu laikā abi ar puiku ieraugām trokšņaino “zirgu baru”. Johaidī, tas nav nekas cits kā alnis! Alnis visā savā nopietni ragainajā godībā! Super skats! Lops peld, skalojas, pietupstas, paskrien pa ūdeni uz vienu pusi, uz otru, atkal tupstas, iemērc ragaino galvu ūdenī, sprauslo, tad palecas uz sāniem kā jauns ērzelis, tad lec uz pretējo pusi! Vienu vārdu sakot — rīta pelde! Neko tamlīdzīgu nebiju redzējis! Attālums no mums ap 50 metru! Protams, mans mantinieks arī nebija redzējis! Un viņam noteikti bija skaļā balsī jāpajautā — ko tas zirdziņš tur dara?
Es vēl nepaspēju puikam neko jēdzīgu paskaidrot, kad “zirdziņš”, nofiksējis rīta koncertā netradicionālu skaņu, no mūsu redzesloka bija pazudis un mēs atkal varējām klausīties rīta dziesmas visā dabas svētītajā diženumā.
Labi, ka plinti esmu paņēmis rokās šaušanas gatavībā! Pīle!!! Tā nāk svilpdama no kreisās puses apmēram 30 metru attālumā no mūsu pozīcijas. Metu pie pleca, ķeru mušku, korekcija uz apsteigšanu, blieziens! Garām! Garām stabili, bet skrošu lādiņš pīlei ir nosvilpis kaut kur gar knābi, jo viņa strauji sametas uz mūsu pusi un tādā pašā ātrumā nāk man tieši pierē! Spiežu! Iet vaļā otrais stobrs! Jebkādas loģiskas kustības no pīļuka puses pazudušas, un viņš kā maiss nogāžas zemē divu metru attālumā no medniekiem.
Šajā kaujā ir iestājies galīgais miers un pamiers, nekādas kustības. Mēs esam uzvarējuši! Nobendētais putniņš ir mercene, pīļu tētis. Daba uz brīdi ir apklususi, bet tikai uz brīdi, tās nerimto dziņu pēc dzīvības laikam nevar apklusināt nekas, pat tik rupja, skaļa un pēkšņa iejaukšanās šāviena veidā tās rūpīgi plānotajos, miljons gadu garajos procesos.
Abi pieskrienam pie pīles. Dēlēns paglāsta pīles ķermeņa spalvas un saka: “Smuka!” Tad tā klusāk: “Mīļa pīlīte,” — un tā interesanti aizgriež savu galviņu, aizgriež tā, lai tētis neredz viņa ģīmīti. Bet es jau redzu, redzu, ka acis ir pilnas ar asarām! Kas tad nu? Nu, protams! Atbilde ir tāda, kādai tai jābūt, — pīlītes žēl. Jā! Mans mazais vecītis vēl nav dzīves nežēlības sabendēts, viņa dvēselīte un sirsniņa ir tīra kā kalnu avotiņš. Arī mana reakcija, pašam negribot, ir attiecīga — manas pāva spalvas, kas jau bija izpletušās kā vēdeklis un bija lielīgi saslējušās par pirmo veiksmīgo šāvienu pa savu pirmo pīli, tā kautrīgi sakļaujas parastā zaru slotā, un es mēģinu visu vērst par labu, stāstīdams topošajam medniekam stāstus par “cepu, cepu kukulīti…” un “kā Sarkangalvīte vilku medīja…”, mēģinādams viņa galvā un iztēlē iedzīt šaušanas nepieciešamību un vēl visādus citādus penterus.
Kamēr notiek minētie audzināšanas pasākumi, virs mūsu galvām — jāpiebilst, ka pa šāvienam — aizsvilpušas vēl vairākas pīles. Es izšauju vēl vienu dubletu, bet tas ir pūdelis. Nu neko, atklāšana ir bijusi veiksmīga un rezultatīva, abi mednieki stiepj mājās savu mamutu.
Pīles sagatavošana lietošanai bija uz manu atbildību. Atgriežoties no medībām, jaunais mednieks tika nolikts teltī gulēt, jo: pirmkārt, abas dāmas vēl krāca un nebija nekādu pazīmju, ka tuvākās stundas laikā kaut kas mainīsies, otrkārt, puika pēdējo puskilometru ceļā no Stūtes knapi vilka kājiņas. Pierunāt viņu nedaudz pagulēt bija ļoti elementāri un nesagādāja nekādas problēmas.
Trofejiņu no pīļtēviņa pagatavoju folijā, zem ugunskura oglēm izrokot zemē bedrīti, kur, pēc visiem pavāru mākslas likumiem, pievienojot, sajaucot, sasmērējot un veicot visvisādas manipulācijas, tika nolikts medījums. Tautai garšoja, bet ne līdz galam, jutu — bija konkrēta un stabila mazuma piegarša.
Noslēgums arī bija ļoti interesants. Kamēr plūcu spalvas, ķidāju un gatavoju merčuku cepienam, man neienāca prātā doma, kurai taču vajadzēja būt ļoti aktuālai, — kur tad ir ķēris? Šo prātā neienākušo domu aktualizēja sieva. Uzklausījusi mūsu rīta medību piedzīvojumus, stāstīšanu, lielīšanos un taisnošanos, kundze pavisam naivi jautāja, kur tad mednieks ar precīzo šāvienu putniņam trāpījis, vai nebūs jābendē zobi, pīles gaļas vietā ēdot skrotis. Bāc! Te nu ir jautājums, kā sacīt jāsaka, desmitniekā, bet atbildēt nav ko! Nav tāpēc, ka uz pīles ķermeņa skrošu pēdu nav! Bet kur ir? Viss, kas nav sagatavots folijā zem ugunskura, ir ietīts papīros un tā patālāk no telts veiksmīgi aprakts.
Nekā nebūs, mierā nelikšos. Roku vaļā. Pētu, kas tad tajā putrā ir atrodams un izsecināms. Spārni veseli, kājas veselas, kakls vesels. Nevaru neko saprast, skrošu nāves soli nemāku atrast. Pēc ļoti nopietniem meklējumiem rokā ir! Ir ķerts ar vienu vienīgu skroti—, ar vienu pašu skroti galvas virspusē, ķerts tā, garām skrienot un ļoti maigi, tik maigi, ka grūti saskatīt trāpījuma vietu. Vecos laikos par tādu trāpījumu mednieki teica īsi — čirks!
Nu, it kā viss. Emocijas bija, atmiņā šīs medības ir palikušas, kaut pagājuši 20 gadi, pīļu medību pēc tam ir bijis daudz, rezultāti visvisādi. Medību biedrs jau ir ļoti liels vīrs un nopietns kolēģis, asariņas par šo un to nebirdina, bet par mednieku tā arī nav kļuvis.
Tāda ir dzīve. Pie Māliņa un Stūtes dīķa arī vairs nav būts, gribas aizšaut un paskatīties, kas tur notiek. Droši vien privatizēts vai atradušies veco saimnieku pēcteči, viss sakārtots un atjaunots. Lai nu tā būtu…
Haralds Gudaiks
