Valkas ģimnāzijas 11. klases skolniece Ginta Ēķe jau divu gadu vecumā Ziemassvētku vecītim mācējusi nodziedāt latviešu tautas dziesmu “Maza, maza meitenīte”.
Valkas ģimnāzijas 11. klases skolniece Ginta Ēķe jau divu gadu vecumā Ziemassvētku vecītim mācējusi nodziedāt latviešu tautas dziesmu “Maza, maza meitenīte”. Tagad viņa uz skatuves izpilda grupas “Turaidas roze” sarežģītā repertuāra dziesmas, kuras komponējis Imants Kalniņš.
Pēc mammas traģiskās nāves Ginta kādu laiku pārstāja dziedāt, jo neredzēja motivāciju. Tagad jauniete atkal dzied, mācās, sapņo, mīl un cer, ka dzīvē izdosies viss, kas iecerēts.
Ginta ir patīkama un gudra sarunu biedrene, kura prot pamatot savas domas un visā saredzēt lietu kārtību.
Konkursi — ne tik korumpēti
Ginta atceras, ka pirmoreiz dziedātājas Olgas Rajeckas rīkotajā konkursā “Olgas disenīte” piedalījās astoņu gadu vecumā. Pirms tam meitene piedalījās mazo izpildītāju konkursā “Cālis”. Ilgus gadus Ginta dziedāja duetā ar tagadējo ģimnāzistu Rihardu Plūmi.
“Riharda mamma un manējā bija mūsu menedžeres, viņas mūs visur bīdīja, sagatavoja kostīmus un priekšnesumus, meklēja fonogrammas,” smaidot stāsta Ginta. Viņa uzskata, ka agrāk piedalīšanās konkursos bijusi tīrāka un ne tik korumpēta. Viņa konkrētus piemērus nemin, jo, iespējams, mazotnē viņai tikai tā licies. Pašlaik Ginta vairs nejūtot vajadzību piedalīties konkursos, jo nespējot tur sevi pierādīt. Konkursos jāsaņem arī kritika, to Ginta uztverot veselīgi. Meitene vairs neatceroties savas uzvaras un panākumus, atmiņā palikusi tikai dziedāšana.
Piecu gadu vecumā Ginta sāka mācīties J. Cimzes Valkas mūzikas skolā. Mācību iestādi viņa pabeidza 12 gadu vecumā. Ginta atceras, ka brīžiem viņai daži mācību priekšmeti nav patikuši, piemēram, klavierstundas, bet vienmēr ar prieku apmeklējusi dziedāšanas stundas. Audzēkne pēc trīs gadu mācīšanās pameta vijoļspēli, jo esot bijusi pārāk liela slodze. Meitene domā, ka bijusi pārāk jauna, lai sakoncentrētos tik nopietnam mācību darbam. Ginta atzīst, ka brīžiem arī dziedāšana viņai bija piegriezusies, toties tagad ir gandarījums, ka toreiz pieticis pacietības un uzņēmības izturēt līdz galam. Viņa bieži apmeklē mūzikas skolu, jo dzied Valkas pilsētas jauniešu korī “Ancora” un šad tad muzicē kopā ar pedagogu Andri Niklaviču. Jauniete domā, ka vēl tagad varētu pamācīties skolā un pamatīgāk apgūt, piemēram, mūzikas literatūru un teoriju. Ginta savos 18 gados apzinās, ka izglītībai dzīvē ir ļoti svarīga nozīme.
Dzīvot tālāk palīdzēja psihologs
Pēc mammas nāves Ginta pārtrauca dziedāt, jo viņai licies, ka viss, kas pirms tam bijis, ir tikai pateicoties mammas uzņēmībai. Bez mammas meitene dziedāšanai neredzēja jēgu. Ginta domāja, ka viņai nav talanta, jo vairs nebija svarīgā un vajadzīgā vistuvākā cilvēka atbalsta.
“Nespēju atrast sev piemērotas dziesmas, vairs nezināju, kur iet un ko darīt,” atzīst Ginta. Kopš tā laika viņa arī neatgriezās konkursu apritē. Viņai daudz labāk patīkot dziedāt ballēs bez stresa un uztraukuma.
“Man ir laba sajūta, ja redzu, ka pasākumā, kurā dziedu, cilvēki dejo, dzied līdzi un jūtas labi,” atzīst jaunā soliste.
Pēc toreizējās traģēdijas Gintai savākties un dzīvot tālāk palīdzēja psihologs, jo meitenei tuvie cilvēki arī pārdzīvoja notikušo.
“Viņiem bija tikpat smagi, cik man. Tuvinieki nespēja sevi saņemt rokās, kur nu vēl mani. Laiks dziedē visas brūces. Nav nekā tāda dzīvē, kam nevarētu tikt pāri,” domā Ginta. Viņa uzskata, ka mammas nāvi ir pārdzīvojusi un šī traģēdija viņu darījusi stiprāku. Ginta joprojām mammu bieži redzot sapņos, kur viņa rosās vienkāršās sadzīviskās ainās. Meitene uzskata, ka viņu mājās mammas tēls nekad nepazudīs. Viņa reizumis ar tēti un 15 gadu veco brāli Viesturu pārrunā, kā konkrētās situācijās būtu rīkojusies mamma.
Tētim pateicas par atbalstu
Pēc dzīves melnās svītras Gintai pavērās iespēja ar Rotari kluba atbalstu gadu mācīties Amerikā, Misūri štatā. Ginta pateicas savai angļu valodas skolotājai Ingrīdai Hedemarkai, kura viņu iedrošināja rakstīt eseju angļu valodā un neapstāties pusceļā. No Amerikas viņa atgriezās tikai šāgada jūnijā. Ginta cer, ka viņai būs iespēja pateikties tētim Ērikam par nesavtību un atbalstu dzīvē. Viņš tikai tagad ir beidzis maksāt kredītu, kas bija nepieciešams meitas aizbraukšanai.
“Tētim gāja grūti, bet viņš to izdarīja. Sākumā viņš nemaz neticēja, ka man tas izdosies, bet tad, kad mani izvirzīja braukšanai, tētis nedaudz apjuka. Es pat izplūdu asarās, lai viņu pārliecinātu,” atceras Ginta.
Valcēniete, dzīvodama un mācīdamās Amerikā, sapratusi, ka ne vienmēr otrpus sētai zāle ir zaļāka un debesis zilākas.
“Mājās nemaz nav tik slikti, kā mēs bieži domājam. Amerikāņiem dzīve materiālā ziņā ir augstā līmenī, tomēr kultūras jomā viņiem kaut kas trūkst,” vērtē Ginta. Vidusskolniecei trūcis elementāras ikdienas bohēmas, jo pirmā ģimene, kurā dzīvoja Ginta, bijusi ļoti reliģioza. Meitenei bija jāievēro strikti noteikumi un aizliegumi. Sākumā Ginta nedrīkstēja draudzēties ar tādiem cilvēkiem, kurus ģimene nepazina, nedrīkstēja pārlieku lietot kosmētiku un izaicinoši ģērbties, nedrīkstēja skatīties televīzijas pārraides ar vardarbības un seksuālām ainām, nedrīkstēja dzert kafiju. Katru svētdienu Ginta gāja uz baznīcu, pārsvarā klausījās garīgo mūziku. Sākumā viņa neesot sapratusi, kur drīkst kāju spert un ko runāt. Sevi pozitīvi noskaņojot, audzinot raksturu un ierobežojot savas vēlmes, pieņēmusi to un samierinājusies. Ginta domā, ka ne vienreiz vien dzīvē nāksies no kaut kā atteikties, tāpēc šī pieredze viņai palīdzēs to pārdzīvot. Otrā ģimene bijusi līdzīga Gintas ģimenei Latvijā, bet trešajā ģimenē, kurā kādu laiku nācās dzīvot valcēnietei, bijuši ļoti turīgi ļaudis. Tas Gintai pavēra iespējas ceļot un satikt interesantus cilvēkus. Atmiņā palicis brauciens uz džeza metropoli Tenesiju Memfisas štatā, kur Ginta apskatīja rokenrola zvaigznes Elvisa Preslija māju. Sākumā meitene baidījusies, ka viņai būs garlaicīgi ar pusmūža cilvēkiem, bet viņa maldījās.
“Viņiem bija liela, skaista māja. Varēju izbaudīt tādas ekstras, kā vēl nekad. Šī ģimene nebija ļoti konservatīva,” vērtē meitene. Ginta atzīst, ka ar lielāko daļu Amerikas vienaudžu viņai nav bijis daudz kopīga. Ar viņiem varējusi satikties un patusēties piezemētā līmenī, taču ar to saskarsme beigusies. Ginta ar visām ģimenēm sazinās elektroniski, jo viņiem joprojām interesē, kā meitenei klājas mājās. Amerikā Gintai palikuši draugi, bet ne sirdsdraugi, jo amerikāņi esot daudz citādāki nekā viņa un cilvēki Latvijā.
Uzsākot mācības amerikāņu vidusskolā, valcēniete sajūsminājusies, ka bijis tik viegli mācīties — jāapgūst tikai septiņi priekšmeti un mājās tikpat kā nekas nav jādara.
“Salīdzinot Latvijas skolu mācību programmu ar amerikāņu, pie mums mācīties ir nesalīdzināmi grūtāk,” vērtē skolniece. Ginta starp klases biedriem izcēlusies ar stabilām zināšanām, par to viņai dažreiz bijis pat neērti. Beigās jau tas kļuvis apnicīgi, jo Gintai trūcis izaicinājuma, iestājusies dzīves vienveidība. Pildot 12. klases beigšanas testu, abiturientiem bija doti trīs atbilžu varianti. “Pareizā atbilde pati lēca acīs. Testu aizpildīju piecās minūtēs,” smejas skolniece. Viņai dažkārt liekas, ka mācīties Valkas ģimnāzijā ir par grūtu, tomēr tas esot labāk, nekā vienkārši nīkt skolas solā.
