Ietērpšos sudraba mežģīnēs smalkās, Kristāla kurpītes aušu, Sabēršu matos dimanta putekļus Un, svārkus sacēlusi uz augšu, Iešu pa pasauli, gaiši smaidot, Glāstot visu, kas ceļā, Smejot dzidrus zvārguļu smieklus, Griežoties vēja dejā. Būšu es skaista! Tik ļoti skaista Un balta, un tīra, un cēla, Ar rīta svaigumu iesmaržota, Tik patiesa, īsta un kvēla. Ko sacīs ļaudis? Skatīsies manī, Atplaukstot priecīgā smaidā Vai skaudības ēna iezagsies Ne vienā vien bālā vaigā? Varbūt, ka tā, Bet vai mana vaina, Ka esmu es piedzimusi Par Ziemu, Par Sniega Karalieni? Uz brīdi vien atnākusi. Lai smīkņā, lai skauž, Lai nievā un pulgo, Bet es – sarmas mežģīnēs baltās, Ledus kurpēs, Sniega dimantiem matos Palikšu tikpat salta. Vien krūtīs… Jā, pukstēs tur karsta sirds. Uguns blakus tai Liksies auksta, Bet lieka un nevajadzīga būs Mana glāstu pārpilnā plauksta. Raudāšu lāsteku asaras, Pārvilkšos visa ar sērsnu, Glabājot sevī kā dārgumu Bērnu saceltos sniega ķēmus. Un pienāks tā diena, Kad aiziešu, Slepus atpakaļ pametot skatu, Bet atcerēsies mani ikviens Ar mežģīņu tērpu platu. Kā sudraba mirgu Dimantiem matos, Kristāla kurpītēm kājās… Es aiziešu projām Pasaulē plašā, Lai atkal reiz pārnāktu mājās Pie ļaudīm. Pie viņu pavarda liesmas, Pie dūmiem, Kas kāpj debesīs. Es atnākšu – balta, sniegota diena, Tinusies putenī.
