Līdz šim Valkas novada domes nu jau bijušo priekšsēdētāja vietnieci Undu Ozoliņu uzrunājām saistībā ar viņas ieņemamo amatu vai politisko darbību, gandrīz nekad – kā mūsu līdzcilvēku, kuram nav svešas ne problēmas, ne arī vienkārša cilvēciskā laime. Ar Undu tiekamies ceturdienas pēcpusdienā pēc novada domes sēdes, kurā deputāti atbalstīja iesniegumu par viņas atkāpšanos no ieņemamā amata. Lai gan vienojamies, ka šoreiz par darbu nerunāsim, tomēr sievietes sirds ir tik pilna, tāpēc viņa nespēj no galvas izmest darba problēmas. Unda sola, ka savu pienākumu pret vēlētājiem turpinās pildīt kā novada domes deputāte, jo viņai esot svarīgi nepievilt iedzīvotāju uzticību. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās tieši viņai vēlētāji biļetenos bija pievilkuši visvairāk pluss zīmes. Taču par novada vadītāju deputāti viņu neievēlēja.Politiskais kompromiss neattaisnojās Undu jau kopš novada domes izveidošanas pērn jūlijā un amatu sadalīšanas nepametusi sajūta, ka viņa ir lieka. Bijusī amatpersona uzskata, ka iedzīvotāju griba netika ievērota. Vēlāk, izlemjot lietas, notika politiskā čupošanās, kas līdz šim pašvaldībā nav bijusi tik izteikta. Visi nopietnie balsojumi bija ar rezultātu astoņi pret septiņi. Unda atceras, ka vienīgais balsojums, kurā 15 novada deputāti pauda vienprātību, bijis par viņas apstiprināšanu amatā. Līdz pat šim brīdim priekšsēdētāja vietniece nav izjutusi komandas darbu. Unda nenoliedz, ka, iespējams, var pārmest, kāds jautājums netika izrunāts, tomēr viņa centusies to darīt, bet tik un tā politiskais iedalījums un intereses ņēmušas virsroku. Unda uzsver, ka viņa nekad nav varējusi strādāt tikai atalgojuma dēļ, jo vienmēr svarīgākais virzītājspēks bijusi ideja un mērķis. Diemžēl vairākuma deputātu balsojums pierādīja, ka šim sasaukumam nav kopīgu mērķu. Lēmums par aiziešanu no novada domes Undai nācis, rūpīgi izvērtējot visus par un pret. Skatoties novada kontekstā, viņa tagad uzskata, ka nav vajadzīgi divi atbrīvotie vietnieki. Unda piekrīt, ka pēc pašvaldību vēlēšanām panāktais kompromiss, kad šo amatu iedibināja tieši viņai, diemžēl neattaisnojās.“Es varu vairāk un savādāk. Manas spējas un zināšanas, kuras varēju izmantot novada attīstībā, netika pilnvērtīgi izmantotas,” uzskata bijusī novada domes priekšsēdētāja vietniece. Viņa pieļauj, ka, visticamāk, nākamā darbavieta nebūs Valkā, bet dzīvesvieta paliks dzimtajā pilsētā. Kad sāpīgais darba jautājums izrunāts, Unda piekrīt sarunai par ģimeni un atpūtu. Kalnos piedzīvo laimes sajūtuTo, ka Undai nav svešs izaicinājums un risks, apliecina viņas salīdzinoši nesenā aizraušanās ar kāpšanu kalnos un laivošanu pa upēm. Parasti šie tūrisma braucieni bijuši kopā ar cilvēkiem no citas vides. Tas ļāvis aizmirsties, piemēram, uz ugunskura cepot rauga pankūkas un vārot melleņu ievārījumu, to apmaisot ar cirvja kātu. Šīs atmiņas Undu silda brīžos, kad neklājas viegli.Lai pilnvērtīgi atpūstos un gūtu jaunu enerģiju, Undai nepieciešama aktīva atpūta ar fiziskām nodarbēm. Jau kopš bērnības viņa bijusi aktīviste, kura labi mācījusies, aizrāvusies ar mūziku, dejojusi un sportojusi.Unda atceras, ka, mācoties Valkas vidusskolas klasē ar sporta novirzienu, savā vecuma grupā ieguvusi pirmās vietas krosā un slēpošanas sacensībās. Arī tagad viņa kopā ar ģimeni regulāri slēpo Radziņa trasē un arī piedalās dažādos pilsētas sporta pasākumos. Ar kalniem viņa aizrāvusies, apprecoties ar otro vīru Rolandu Rastaku. Pēdējo reizi kopā ar vīru Unda kāpa Itālijas dolomīta Alpos. Pirmo reizi Unda uz Slovākijas un Horvātijas kalniem ar nakšņošanu teltīs devusies, jo tas bija svarīgi dzīvesbiedram. Uzkāpjot savā pirmajā kalnā, Unda jutusies, ka tas ir līdzīgi kā pievārēt ekstrēmo Kaķīškalna trasi Siguldā, tikai bez nodrošinājuma. Pēc tam viņa sapratusi, ka pēc savas dabas ir cīnītāja, kas uzstāda mērķi un tad to neatlaidīgi īsteno. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Unda kalnos piedzīvojusi neizsakāmas laimes sajūtu. Tas bijis līdzīgi kā pēc bērnu piedzimšanas. Piemēru rādījuši vecāki“Lai cilvēks pilnvērtīgi dzīvotu un strādātu, ģimenē ir vajadzīgs miers un stabilitāte,” ir pārliecināta Unda. Tas viņas dzīvē iestājies, savu dzīvi saistot ar Rolandu. Viņa nelabprāt atceras kopdzīvi ar pirmo vīru, kuru izpostīja alkohols. Unda un viņas vecāki ar to mēģinājuši cīnīties 16 gadus, diemžēl veltīgi. Undai vienmēr atbalstu un dzīvošanas piemēru rādījuši mamma un tētis, kas kopā nodzīvoja 48 gadus. Viņa ar lepnumu stāsta par tēti – Sebru dzimtas tradīciju kopēju un turētāju –, kurš saviem mazdēliem Gunāram un Arnim ierādīja visus vīriešu lauku un meža darbus ģimenes lauku mājā Lizuma pusē, jau kopš mazotnes ļāva puikām braukt ar traktoru, bija klāt visās svarīgajās sporta sacensībās. Diemžēl Undas tētis aizvadītā gada nogalē aizgāja aizsaulē, un vēl tagad meita par šo zaudējumu nespēj runāt bez asarām. Joprojām viņai spēku dod apziņa, ka viņa uzaugusi stiprā ģimenē. Undai ir svarīgi, lai starp paaudzēm būtu tā netveramā saikne, kas apliecina cieņu un mīlestību. Viņa līdzīgi kā mamma centusies audzināt savus dēlus, lai viņi nebaidītos no vecākiem, bet tos uztvertu kā draugus un padomdevējus. Unda cer, ka tas ir izdevies. Dēli ir studenti, Gunārs mācās un strādā Rīgā, Arnis – Vidzemes augstskolā Valmierā. Abi nopietni aizrāvušies ar sportu. Unda kopā ar ģimeni līdzīgi kā to darījuši viņas vecāki veido māju kā vietu, kur visiem satikties un atgriezties. Undai ir svarīgi ap sevi pulcināt savējos, lai vēlreiz pārliecinātos, ka līdz šim piedzīvotais un paveiktais nav bijis veltīgi.
