Smiltenietis Aldis Apsītis negrib iegūt ne naudu, ne slavu. “Taču arī es kādreiz aiziešu citos medību laukos. Kur tas viss paliks?” Viņš sapņo izdot Smiltenes atklātņu katalogu, sākot no 1900. gada līdz mūsdienām.Aldis kolekcionē Smiltenes vecās fotogrāfijas un atklātnes. To skaits sasniedzis jau divus tūkstošus. Senākā ir fotogrāfija, kas datēta ar 1900. gada pasta zīmogu. Kāds nezināms fotogrāfs pirms vairāk nekā simts gadiem iemūžinājis Smiltenes ainavu no tagadējās Kalnamuižas. Aldis apzinās, ka viņa kolekcijā ir daudzas unikālas fotogrāfijas – Smiltenes pagātnes liecinieces. Vienā no tām redzams, kā 1908. gadā nojauc nespējnieku namu jeb kaventi, lai sagatavotu būvlaukumu Smiltenes Lauksaimniecības biedrības nama otrās kārtas celtniecībai. Ēka atradās aptuveni tagadējā centra apļveida apstādījumu vietā.“To skaisto māju ar tornīšiem Pils ielā, ko daudzi varbūt uzskata par īsto biedrības namu, uzcēla tikai 1912. gadā un tur atradās biedrības nama zāle. Bet pirmo biedrības namu sāka celt 1892. gadā,” stāsta kolekcionārs.Izmainījusies līdz neatpazīšanaiTo aptuveni triju gadu laikā, kopš Aldis sācis krāt Smiltenes fotogrāfijas, viņš kļuvis arī par pilsētas vēstures pētītāju. Skatoties bildes, kolekcionāru interesē, kas tur atradies un kāpēc. Atbildes viņš atrod vēstures grāmatās un sarunās ar tā laika aculieciniekiem. Kolekcijā katrai vecajai fotogrāfijai blakus pielicis mūsdienu bildi, lai varētu salīdzināt, kā šī vieta izskatās tagad.“Kas tā ir par vietu Smiltenē?” vaicā Aldis, rādot vecu fotogrāfiju. Divu mazu bruģētu ieliņu krustojums un afišu stabs. Ielai blakus dēļu žogs, aiz tā pagalmos – lieli koki un koka mājas. Fotogrāfijas vienā stūrī redzams mūra divstāvu nams, pie durvīm – liela kliņģera izkārtne. Izrādās neatpazīstu pilsētas centru, tagadējo Baznīcas laukumu netālu no krustojuma ar Atmodas ielu. “Tolaik jau tādas Atmodas ielas nemaz nebija,” smejas Aldis.Vecajās fotogrāfijās pavisam citādāks, nekā mūsdienās izskatās viss Smiltenes centrs. Liels zaudējums pilsētai bija 1944. gada septembrī padomju karaspēka aviācijas uzlidojumā nopostītais lepnais Lauksaimniecības biedrības nams. Alda kolekcijā ir arī fotogrāfijas, kurās Daugavas ielā no krāsmatām redzami tikai skursteņi. “Kara laikā aizgāja bojā gandrīz 70 procentu no ielas apbūves,” piebilst kolekcionārs.Viņam ir aptuveni 300 atklātņu un fotogrāfiju par Smiltenes miestu laika posmā no 1900. gada līdz 1919. gadam. Daudz vairāk vēstures liecību ir par pilsētas izaugsmi. Smiltenei piešķīra pilsētas tiesības 1920. gada 9. janvārī. Šogad tai aprit 90 gadu pilsētas godā.Fotogrāfijas – pēc sludinājumiemKaut arī aizrāvies ar Smiltenes seno fotogrāfiju kolekcionēšanu, Aldis nav iedzimtais smiltenietis. Viņa dzimtā puse Līzespasts bijušajā Alūksnes rajonā. Taču par smilteniešiem sevi sauc Alda bērni, kuri te uzauguši, un viņu mazbērni.“Visu laiku man patikusi vēsture un novadpētniecība. Tā ir mana stiprā puse, pateicoties vēstures skolotājam Harijam Auseklim Trapenes skolā. Smiltene ir zaļa, skaista, latviska pilsēta, un sāku interesēties arī par tās pagātni,” atceras kolekcionārs.Aldis meklē vecās fotogrāfijas gan ar sludinājumu palīdzību, gan kolekcionāru saietos. Ļoti paveicies, pērn pavasarī nopērkot divus skolotāja Kārļa Kļaviņa (1876. – 1955. g.) albumus. Bijušais Smiltenes pamatskolas pārzinis un draudzes ērģelnieks pedantiski fiksējis katru fotogrāfiju, norādot gadskaitli, datumu un bildē redzamos cilvēkus. Kļaviņa skolas vietā Krāsotāju ielā 4 padomju gados uzcēla divstāvu dzīvojamo māju.Smiltenes fotogrāfa Arnolda Pirro mazmeita Inese Upmale uzticējusi Aldim unikālu sava vectēva kolekciju no aizvadītā gadsimta 30. gadu otrās puses – krāsainus diapozitīvus. “Vāciešiem krāsu kino bija jau 1935. gadā. Iespējams, fotogrāfi no Latvijas uz Vāciju sūtīja filmiņu, bet atpakaļ atnāca diapozitīvi,” spriež Aldis. No cara armijas līdz veikalamKolekcionārs atzīst, ka bieži vien fotogrāfijās ir grūti atpazīt ne vien konkrēto vietu, bet arī to, vai šī vispār ir Smiltenes ainava. Mūsdienās palicis ļoti maz veco smilteniešu, kuri atcerētos pilsētu, kāda tā izskatījās sen atpakaļ.“Zušmanis (Smiltenes vēstures grāmatas autors Juris Zušmanis – redakcijas piezīme) ir salīdzinoši jauns, dzimis 1937. gadā. Dabūju rokā Smiltenes vecos pensionārus, bet nelaime ir tā, ka cilvēkiem ar laiku atmiņa pieklibo. Kaut gan ne visiem. Skolotājam Raimondam Porim joprojām ir fenomenāla atmiņa,” slavē Aldis. Viņa konsultanti ir arī ar ilgu mūžu bagātie smiltenieši Alberts Mednis un Paulīne Petrova.Stāstot par savu kolekciju, Aldis nosauc vienu par otru interesantāku faktu. Fotogrāfijās var redzēt, kā pa ielu soļo cara armija, kā Smiltenes pusē mēģina taisīt smilšu ķieģeļus; kā Biksejas purvā ceļ dzelzceļu; kā svin pilsētas piecus gadus. Soli pa solim acu priekšā ir pilsētas izaugsme. Kolekcionārs nesmādē arī padomju laika fotogrāfijas, ja tās ir interesantas. Par unikālu viņš uzskata kādu universālveikala atklāšanas bildi, kas uzņemta no telpas iekšpuses. Bijusī pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Emma Kalniņa griež lenti, ārā stāv milzīgs pūlis un miliči dežurē, lai cilvēki, skrienot iekšā, neizraisītu nekārtības.Katalogam pietrūkst naudasAldis atzīst, ka nu jau viņu ir grūti pārsteigt ar Smiltenes fotogrāfiju piedāvājumu. “Daudz kas man jau ir. Kaut gan šis tas arī “uzpeld” no jauna. Šķiet, cik tad tai Smiltenītē varētu būt fotogrāfiju, bet ir. Tas laikam tāpēc, ka pilsētā strādājuši daudzi fotogrāfi. Daudz ir arī amatieru bilžu,” stāsta kolekcionārs.Jau ilgāku laiku viņš nesekmīgi “medī” Smiltenes ebreju sinagogas fotogrāfiju. Sinagogas ēku uzcēla 1939. gadā, bet nodedzināja 1941. gadā. Alda kolekciju būtu vērtīgi redzēt ikvienam smiltenietim. Kolekcionārs spriež, ka vislabākais variants būtu jau pieminētais Smiltenes atklātņu katalogs ar īsiem komentāriem. Taču ieceri bremzē tas, ka nav izdošanai vajadzīgās naudas. Aldis priecātos, ja uzrastos kāds sponsors.
ALDIS APSĪTIS
Dzimis: 1959. gada 10. februārī LīzespastāVecums: 51 gadsIzglītība: Trapenes pamatskola, Aizupes meža tehnikumsAmats: mežsaimniecības tehniķisDarbavietas: Smiltenes mežrūpsaimniecība, Smiltenes virsmežniecība, privātbizness, pagaidām – bezdarbnieksĢimene: sieva Inguna, meita Elīna, dēls Elviss, mazbērni Kurts un SofijaVaļasprieki: vēsture, medībasDzīves moto: Uz priekšu!
