Gada sākumā Zvārtavas pagasta pārvaldnieks Raitis Priede priecīgs atzina, ka pēc ilgāka laika kultūras dzīve ciematā ir atdzīvojusies. Ir izveidojušies pašdarbības kolektīvi, reizi nedēļā notiek mēģinājumi. Arī vietējā Ozolu pamatskolā bērni, kuriem patīk dejot, var šo mākslu izkopt deju pulciņā.Ar burvju nūjiņu pašdarbība gan netika uzburta, ja nu vienīgi jaunā tautas nama vadītāja Dagnija Pakalne to no visiem pratusi labi noslēpt. Tomēr pārvaldes darbinieki un pamatskolas skolotāji uzskata, ka stimulu vairāku pagastu iedzīvotāju vēlmei dziedāt, dejot un spēlēt teātri devusi tieši tautas nama vadītājas enerģija. Pagastam viņu izdevies atrast Gaujienā, un kopš gada sākuma Dagnija Zvārtavā jau paguvusi izveidot sieviešu ansambli, līnijdeju un teātra kolektīvu. Savus pašdarbniekus tautas nama vadītāja nav atstājusi arī Gaujienā, kur vada sieviešu vokālo ansambli un strādā vidusskolā par mūzikas skolotāju.Pagastā nav svešinieceNo kaimiņpagasta pie Zvārtavas pašdarbniekiem D. Pakalne brauc ar savu automašīnu. Viņa nepiekrīt, ka laukos cilvēki uz kopā saiešanu un padziedāšanu ir grūti iekustināmi. “Man šķiet, ka ir tieši otrādi. Mazos pagastos cilvēki ir sirsnīgāki un pretimnākošāki nekā pilsētā. Es pat teiktu – šeit cilvēki ir gaišāki. Esmu ievērojusi, ka viņi uz mēģinājumiem nāk ar iekšēju prieku, un tas pielīp arī man. Atklāti sakot, es gaidu otrdienas, kad man jābrauc uz Zvārtavu, lai kopā ar šejieniešiem darbotos. Es jūtu, ka daudzi te ir noilgojušies pēc sabiedriskās un kultūras dzīves, viņi aktīvi apmeklē koncertus, ir atsaucīgi pašdarbībai,” stāsta tautas nama vadītāja.Dagnija Zvārtavā nav svešiniece. “No Zvārtavas nācis mans tētis un vecmāmiņa. Tētis te strādāja par šoferi. Kad biju maza meitene, bieži viņam braukāju līdzi, tādēļ arī šejienes cilvēkus labi pazīstu. Tas arī man palīdzēja bez īpašām problēmām izveidot kolektīvus. Savukārt pamatskolā labi pazīstu direktori Dzidru Švarti un citas pedagoģes, jo te kādreiz biju mūzikas skolotāja. Viņas ir ļoti atsaucīgas un, ja man vajadzīga palīdzība, nekad neatsaka,” stāsta Dagnija.Dzied un dejo kopš bērnībasD. Pakalne ir beigusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Mūzikas fakultāti. “Izvēle par labu mūzikai nebija nejauša, bet bērnības sapņu piepildīšanās. Man jau kopš mazotnes patika dejot un dziedāt. Skolā piedalījos visos konkursos, sākot jau no dziedāšanas “Cāļos”. Kādreiz uzskata, ka tā ir iedzimtība, bet man ne tētis, ne mamma nebija mūziķi. Nezinu, kā nokļuvu dziesmas varā,” saka Dagnija. Tagad gan šo stafeti ir pārņēmuši abi viņas bērni Ance un Rauls. Ance Gaujienā jau ir guvusi pirmos panākumus konkursā “Cālis”. Dagnija uzskata, ka arī tagad laukos daudzi cilvēki grib sevi izteikt dziesmā vai iesaistīties dramatiskajā kolektīvā. “Vienīgās grūtības var sagādāt tas, ja mājas atrodas pārlieku tālu no tautas nama, bet vēlēšanās ar kaut ko nodarboties ir. Turklāt laukos cits citu labi pazīst. Ierašanās uz mēģinājumiem cilvēkiem ir izraušanās no ikdienas rūpēm, jo var satikties ar paziņām, parunāties. Grūtie laiki vēlmi pēc kultūras lauku ļaudīs nav izdzēsusi,” apliecina D. Pakalne.Kultūra ir viss, ko darāmIeminos, ka dažkārt presē var izlasīt pat sabiedrībā atzītu publicistu viedokli – kultūra sākoties tikai ar profesionālo mākslu.Dagnija tam nepiekrīt, jo, pēc viņas domām, kultūras saknes ir pašā tautā, kas stiprina mūsu garīgumu, rada pacēlumu dvēselē un neļauj padoties grūtu laiku priekšā. “Ne jau visi, kuriem patīk dejot un dziedāt, kļūst par profesionāļiem. Cilvēki ar pašdarbību sāk nodarboties sava prieka pēc, bet prieks ceļ pašapziņu. Savukārt tā stiprina personību. Kultūra būtībā ir viss, ko darām, kā izturamies,” apliecina tautas nama vadītāja.Mūzikas skolotājai dažkārt nesaprotami šķiet tas, ka par cilvēku vēlmi brīvajā laikā izkopt spējas un ar savu sniegumu iepriecināt apkārtējos vēl jāmaksā dažādām institūcijām.Tas, pēc viņas domām, no valsts likumdevēju puses nekādi nav uzskatāms par atbalstu kultūras dzīves attīstībai. “Viena no tādām institūcijām ir Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra, kurai jāmaksā par katra autora izpildītu dziesmu vai nodeklamētu dzejoli. Šo naudu gan maksā novada pašvaldība, bet, ja tas nebūtu jādara, atliktu vairāk līdzekļu lauku tautas namiem. Es saprotu, ka katram autoram par savu darbu jāsaņem atlīdzība, bet šīm cenām ir tendence augt. Būtu saprotams, ja autortiesību aizstāvjiem vajadzētu maksāt par kādu lielu koncerta repertuāru pilsētā, bet, ja nauda tiek iekasēta arī tad, ja cilvēki uzstājas sava pagasta klubā, tad man kļūst skumji. Tā nav gluži godīga izturēšanās pret lauku cilvēkiem,” atzīst D. Pakalne.Visi kā viens veselsTeātra pulciņā viņa sevi neuzskata par vadītāju. “Tur mēs visi darbojamies kā viens vesels. Es izsaku savas idejas, citi – savas un tad kopā mēģinām kaut ko izdarīt. Pašlaik esam iestudējuši izrādi “Ak, šī jaukā lauku dzīve.” Lugu ir uzrakstījusi Baiba Juhņeviča. To savā repertuārā izvēlējāmies tādēļ, ka tā ir par mums pašiem. Tad ir vieglāk iejusties lomās,” stāsta Dagnija.Viņa nepiekrīt tam, ka mūsdienās daudzviet kultūrai ierādīta otrā vieta, bet prioritāte piešķirta biznesam un naudas lietām. “Es neko sliktu negribu teikt par uzņēmējiem. Viņi arī strādā radoši un mums, kultūras dzīves organizētājiem, daudzreiz ir palīdzējuši. Tomēr cilvēka kā personības veidošanās sākas ar kultūru. Tieši caur to ir iespējams sevi parādīt, atklāt savas spējas. Ja nebūs kultūras, nebūs arī spējīgu biznesmeņu. Šo jomu nekādā ziņā nedrīkst atstāt otrajā plānā, tā sakot, ko nu jūs tur tajā klubā lielu darāt. Panākums ir tas, ja mums izdodas iekustināt citus, kuri agrāk brīvajā laikā nav gribējuši iziet no mājas, bet tagad to dara un nāk apskatīties, ko esam iemācījušies un protam.Ir pat tā, ka nereti pēc koncerta mums jautā, kad būs nākamais. Tas gandarī gan mani, gan citus pašdarbības dalībniekus. Ieguvums ir tas, ka cilvēki sākuši interesēties par kultūras pasākumiem,” secina tautas nama vadītāja.Dziedot aizmirst krīziDagnija piebilst, ka kultūras aktivitātēm vēl ir psiholoģiska nozīme, jo tās liek aizmirst pašreizējo ekonomisko krīzi un palīdz atvairīt stresu un depresiju. “Laikā, kad lielu daļu cilvēku nomāc rūpes par iztiku, ir tieši labi izrauties no ierastās vides un darīt kaut ko patīkamu. Tā ir laba relaksācija. Vismaz man tā ir. Tajā brīdi, kad dziedu, dejoju vai spēlēju teātri, es galīgi nedomāju par to, cik man naudas makā un vai rīt būs ko ēst. Pašdarbības kolektīvā es varu atpūsties no visa negatīvā, kas ir apkārt. Varbūt tādēļ mēģinājumos es nejūtu laiku. Tajos pavadītās stundas aizskrien ātri. Domāju, ka tā ir arī citiem pašdarbniekiem,” stāsta Dagnija.Mūzikas skolotāja par savu veiksmi atzīst arī to, ka viņai vaļasprieks sakrīt ar ikdienas darbu. “Gaujienas deju kolektīvā pati esmu dejotāja un vēl man ļoti patīk dziedāt. Kad pie mums viesos atbrauc radi, tad vienmēr dziedam. Bieži dziedu arī, braucot mašīnā,” apliecina D. Pakalne.Pagaidām viņa savu nākotni redz tepat Zvārtavā un Gaujienā. “Ceru, ka mans darbs te turpināsies. Tas būs atkarīgs gan no manis pašas, gan no pagasta cilvēkiem Ja viņiem patiks, ko daru, un piedalīsies iecerētajos pasākumos, tad viss notiks. Kultūras jomā viens neko nevar izdarīt,” saka Dagnija. Viņa cer, ka atsaucība būs. To mūzikas skolotāja sajūt mazajos Ozolu pamatskolas dejotājos. “Ir jau tādi, kuri nāk dejot tikai tādēļ, ka tas jādara, bet vairākiem es acīs redzu dejotprieku. Tātad viss turpināsies,” secina D. Pakalne.
