Ja man būtu daudz naudas, es Valkai dāvinātu pieminekli, kas vislabāk raksturotu pilsētas būtību. Teiksim, skvēriņā, kur krustojas Rīgas un Raiņa iela, paceltos skulpturāla kompozīcija, kur bronzā lieti Lāčplēsis ar Kalevdēlu slēdz mūžīgu draudzību, uz altārim līdzīga paaugstinājuma apmainoties zobeniem. Varu galvot, tad tūristi brauktu straumēm, lai fotografētu šo simbolisko mākslas darbu.Runājot par cilvēku nespēju savā apkaimē saskatīt kaut ko ievērības cienīgu, man nāk atmiņā pazīstama dabas fotogrāfa stāstījums. Radusies doma dabā nofotografēt visus tos augus, kuri ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā kā aizsargājamas vērtības. Literatūrā minētās reto augu atradnes ne vienmēr precīzi norādītas, tā gadījies arī ar Zviedrijas pīlādzīti, par kuru minēta tikai mežniecība Kurzemē. Mežsargs bijis pretimnākošs, piedāvājis pat nakstsmājas, bet par pīlādzīti, kas savulaik no Sāmsalas ieceļojis Latvijā, neko nav mācējis pateikt. Kad fotogrāfs vakara nokrēslī pirms gulētiešanas izgājis paelpot svaigu gaisu, turpat aiz mežsarga šķūnīša ieraudzījis meklēto koku, kuru viegli pazīt pēc savdabīgajām lapām.Mūsu laikrakstā bija informācija par senu robežakmeni Rauzā. Arī citviet, tostarp Valkas novadā, šādu akmeņu ir ļoti daudz. Trīsdesmito gadu robežu pārmērītāji iekala parastā krusta zīmi, izmantojot akmeņus, kas tur atradušies jau agrāk. Muižu laiku robežakmeņi var būt dažādi, viss atkarīgs no mērnieku untuma. Netālu no Valkas pa labi no Rūjienas ceļa mazas graviņas malā ir viens no šādiem lieciniekiem. Gar Gauju bijušo pārceltuvju tuvumā atrodami Tālivalda maģiskie robežas sargājošie akmeņi ar īpatnēju krustu. T-veida zīme ir “nolauztais zobens”, bet otru savulaik Lennarts Meri nešaubīgi pazina kā “Pērkona cirvīti”, ko lietojušas arī skandināvu tautas.Par maz zināmiem notikumiemTrīsdesmitajos un četrdesmitajos gados Valka nebūt nav bijusi kluss un Dievu aizmirsts nostūris. Deviņdesmitajos gados muzeja darbinieces lūdza manu palīdzību jautājumā par Latvijas armijas radioizlūku darbību, jo šī tēma interesējot vēsturnieku Inesi Feldmani. Manas zināšanas tobrīd bija visai fragmentāras, jo tikko bija beidzies laiks, kad šādas lietas nedrīkstēja pieminēt. Toreiz aizrakstīju vēsturniekam, lai uzņem kontaktus ar Ojāru Ozoliņu, kurš bērnībā mitinājies vienā mājā ar kādu no radioizlūkiem. Nepagāja ne gads, kad saņēmu pateicības vēstuli no vēsturnieka, jo Ozoliņa sniegtā informācija palīdzējusi atrast vajadzīgos kopsaucējus, informāciju papildinot arhīvos gan Latvijā, gan Igaunijā. Pēc tam iznāca akadēmiķa Ineša Feldmaņa grāmata “Masļenku traģēdija”, kur izlasāms par radioizlūku darbību Valkā.Padomju laikā Valku minēja saistībā ar Abvēra skolu, par dubultaģentu bija uzrakstīta grāmata un pat filma sakombinēta. Bet pavisam maz zināms, ka šajā Abvēra skolā ne visi vācieši uzticējās Hitlera režīmam, tāpēc atrada kontaktus ar līdzīgi domājošiem latviešiem un igauņiem, lai izdevīgā brīdī organizētu Baltijas sacelšanos. Ļoti slepenā sazvērestība neizdevās, jo neveiksmīgs bija atentāts pret Hilteru. Sazvērestības tīkls bijis ļoti plašs, ieskaitot Abvēra augstāko vadību (Kanarisu Hitlers jau bija atstādinājis iepriekš). Daudzas sakarības nav zināmas aizvien, atliek tikai gaidīt, kad kādreiz šīs mīklas risināšanā pieslēgsies profesionālie vēsturnieki. Skaidrs tikai tas, ka Valka bijusi viens no ieceres lokālajiem centriem, jo pavedieni ved gan līdz armiju grupas “Nord” pavēlniecībai Siguldā, gan pat līdz angļu izlūkdienestiem Teherānā. Šādi tādi dokumenti, paslēpti piena kannā, ir norakti kaut kur Gaujmalā.Nedaudz par strīdiemTā nav tikai Valkas nelaime, ka nekur neko nav iespējams ne būvēt, ne sakopt, lai nesāktos simtiem neapmierināto protesti. Mēdz teikt, ja par kaut ko vienprātīgi iestājas vairāk nekā 70 procenti iedzīvotāju, tad kaut kas nav kārtībā ar demokrātiju. Viedokļu daudzveidība ir apsveicama tikmēr, kamēr nesāk dominēt kategoriski paģērējumi.Manuprāt, tā bija Dieva svētība, ka veikala “top” īpašnieki nolēma par saviem līdzekļiem ierīkot gaumīgu autostāvlaukumu vietā, kur pirmskara gados atradās pirmā degvielas uzpildes stacija. Taču uzradās neapmierinātie, kuri steidza apraudāt ar neglītām plāksnēm noklāto laukumu un bezgaumīgās puķu kastes. Protams, viss bija kaut kur noskatīts laikā, kad šāda veida puķu aizgaldi šur tur parādījās, bet to jau 19. gadsimtā cilvēki zināja: “Ko darīja sveši ļaudis, to tu līdzi nedari!” Pēc visas jezgas un ķēzīšanās es uzņēmēju vietā būtu apvainojies un visu pametis, sak, dzīvojiet tālāk savā cūkkūtī. Kad nākošvasar paredzētajās vietās ziedēs puķes un būs iestādīti košumkrūmi, tad uz soliņiem ies pasēdēt paši kritizētāji.Mazliet apšaubāma ir cita pilsētas sakopšanas ideja, kas arī kaut kur noskatīta. Šeit runāju par koka tiltiņu visgarām upes krastiem lejpus Sēlijas tilta. Pirmkārt koks nav ilgmūžīgs, turklāt šeit lielisks spēku pielikšanas poligons demolētāju brigādēm. Varbūt būtu bijis prātīgāk labajā krastā izveidot terasi ar pusotra metra platu taciņu un soliņiem nišu vietās. Tā rīkojās jau senlaiku pilskalnos, lieliski izskatās šādas takas seno muižu parkos. Terases veidoja, rokot ar lāpstām, stāvās nogāzes nostiprināja ar velēnām, bet taciņas nokaisīja ar granti. Un priecē cilvēkus 200 gadus un ilgāk.Savukārt kreisā krasta pļaviņu bija iespējams izveidot par salu, izrokot kanālu gar nogāzi. Saliņu varētu sakopt, nākotnē kāds privātuzņēmējs tur mīļuprāt ierīkotu rentablu “lustūzi”. Variantu daudz.Ieteikums projektētājiem: jāmācās vizualizēt iecerēto ainavu.
