Lilita Šicāne plašākai publikai Valkas novadā kļuva pazīstama ar pašas darinātajām rotām, kas ceļojošā amatnieku darbu izstādē bija apskatāmas gan Valkas kultūras namā, gan novada pagastu tautas namos.Daļu savu rotu viņa, nākot uz sarunu redakcijā, paņēma līdzi. Protams, ka manu kolēģīšu acis, tās uzlūkojot, uzreiz iegailējās un katra centās atrast sev piederīgāko. Šķiet, ka autorei šī skatītāju sajūsma nebija vienaldzīga. Taču, kad viņas uzzināja un saprata, kāds darbs tajās ieguldīts, tad redakcijas darbinieces atzina, ka “nekad mūžā” vai “nemūžam, runčuk” neko tādu pašas nespētu. Lilita saprotoši smaidīja.Laba dāvana tuvam cilvēkamŠīs aizraušanās sākums Lilitai bija nejaušs. Pirms trijiem gadiem viņai bija iespēja piedalīties žurnāla “Ieva” nedēļu ilgā vasaras nometnē pie Rāznas ezera, kur piedalījās 100 meitenes no visas Latvijas. Daudzām dalībniecēm bija pašu darināti rokdarbi, un notika to izsole. “Paskatījos, papētīju un nodomāju, kāpēc pati nevarētu pamēģināt. Sāku ar tamborētām rotām – dažādās krāsās un rakstos aptamborēju bumbiņas. Gāja visādi. Tiklīdz kaut kas nelikās labi, izjaucu pat vairākkārt un sāku no jauna, līdz darbiņš pašai patika,” atceras Lilita. Pēc tam diapazons tika paplašināts ar pērlīšu un bumbiņu darinājumiem. Un tā trīs gadu laikā mājās bija sakrājusies itin cienījama kolekcija – apmēram pussimts rotu. Uzzinājusi par novada amatnieku izstādi, Lilita ilgi domājusi un izšķīrusies par piedalīšanos, jo, iespējams, kādam trūkst impulsa un iedvesmas šādas nodarbes uzsākšanai. “Nav nepieciešams uzreiz sākt ar lieliem un dārgiem akmeņiem. Greznu un acij tīkamu rotu var izgatavot no pavisam neciliem un lētiem materiāliem. Tas ir labs veids, kā pagatavot sev tīkamu rotu gan ikdienai, gan svētku reizei. Tuvam cilvēkam tā var būt lieliska dāvana svētkos,” spriež rokdarbniece. L. Šicānes galvenais likums ir, lai darbs būtu padarīts maksimāli kvalitatīvi. Tam ir jābūt perfektam. “Tikai tādu darbu otram var dāvināt ar prieku. Patiesībā jau šajās lietās esmu pedante,” atzīst Lilita. Viņai telefoniski par jaukajiem darbiem amatnieku izstādē pateicās Turnas tautas nama vadītāja. Pavisam izstādei Lilita iesniedza 13 darbus.Emocijām bagāta dienaPēc “Ievas” nometnes dalībniecēm bija iespēja piedalīties šovā “Brīnumainās pārvērtības” un nokļūt uz kāda žurnāla vāka. Tas Lilitai pastiprināja sajūtu, ka allaž jāmeklē kaut kas jauns – jāmaina tērpi, matu sakārtojums un tā joprojām. “Pārvērtību diena bija neparasti bagāta ar visādām emocijām. Tiesa, vakarā biju tā piekususi, ka šķita – visa diena fiziski smagi nostrādāta. Arī fotografēšanās bija diezgan sarežģīta un nogurdinošana. Agrāk nekad nebiju domājusi, ka panākt to, ko iecerējis fotogrāfs, nav viegli,” atceras Lilita. Viņa priecājas par tradīciju, ko izdevies nodibināt pēc nometnes. Ne jau nu visas, bet vismaz puse dalībnieču reizi gadā turpina satikties, lai pārrunātu nozīmīgākos notikumus un visu citu, ko nu sievietes mēdz apspriest. Tas ir papildu stimuls darboties tālāk.Militārā dienestā rotas nenēsāNeapšaubāmi, ka rotu darināšana ir itin sievišķīga nodarbe. Lilita atzīst, ka iekļuvusi tādā azartā, ka nu vairs no tā nav iespējams izrauties. Te jāpiebilst, ka viņai šis vaļasprieks ir tikai no darba brīvajā laikā, turklāt ne vienīgā aizraušanās. Vēl Lilitai patīk rušināties dārziņā, lasīt, apmeklēt koncertus, teātrus un tā joprojām, kā jau tas nākas ikvienam aktīvam cilvēkam. Rotu gatavošana ļauj atbrīvoties no ikdienas negatīvo ziņu gūzmas televīzijā, radio un rakstošajos medijos. Viņa ir iemācījusies priecāties par katru jaunu pagatavotu rotu. Lilita pieļauj, ka kādreiz sāks izmantot arī dabā atrodamos materiālus, jo īpaši no jūras izskalotos. Piemēram gadu mijas eglītei viņa rotājumus gatavo pati, arī no mežā atrodamajiem čiekuriem un citiem dabas materiāliem. Jautāta par iespējamo personālizstādes rīkošanu, Lilita attrauc, ka līdz tam vēl tāls ceļš ejams.L. Šicāne atrodas militārajā dienestā un brauc uz darbu Valmierā. Viņa tur reti sastopama civilā apģērbā, pie kura ļauts nēsāt rotas, taču reizēs, kad to var, Lilita ir ievērojusi, ka kolēģes rotām uzmanību pievērš. Vai šīs rotas spēj novērtēt arī vīrieši, rokdarbniece teic, ka to nezina. Viņa nekad nav reklamējusi, ka tās ir pašas gatavotas. Idejas atnāk pašasJautāta, kā šīs rotas top, Lilita atbild, ka ne jau uzreiz rodas idejas jauniem darbiem. “Apmeklējot specializētos veikalus, kur atrodami man piemērotie materiāli, raugos, kas vispirms iekrīt acīs. Nopērku un mājā nolieku plauktiņā. Tikai tajos vakaros, kad rodas īstā noskaņa vai smeķis darboties, varu nosēdēt līdz vēlai naktij. Izejmateriālus salieku visapkārt un idejas it kā atnāk pašas. Ir gadījies, ka vienā vakarā varu pagatavot pat vairākas rotas. Ja tas atnāk spontāni, acīmredzot šim mirklim esmu nobriedusi,” smaida rokdarbniece. Viņa necenšas kaut ko sameklēt tīmeklī, lai pēc tam nokopētu. Rotu gatavošana pirms trijiem gadiem sākusies tikai pašmācības ceļā soli pa solītim, izdomājot, kā glītāk padarīt to vai citu operāciju. Dažus tehniskus paņēmienus Lilita atrada internetā, kur angliski tiek stāstīts un rādīts, kā izveidot konkrēto elementu. Rudens pusē viņa apmeklēja kursus veikalā “Roosi” Valgā. Tur arī varējis smelties jaunas idejas. Zināšanas šajā lauciņā Lilita centās papildināt bibliotēkās. Dažas grāmatas par pērļošanu viņa pasūtīja ASV. Nu jau pamati it kā apgūti.Apada modīgākās dāmasPieredze uzkrājas un var radīt aizvien lielāku rotu daudzveidību. Jāteic, ka Lilita adīt un tamborēt ir mācījusies profesionāli tehniskajā vidusskolā. 80. gadu sākumā viņa strādāja Valkas sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tolaik modē bija adīti mēteļi, no žurnāla “Burda” varēja aizgūt piegrieztnes jakām un džemperiem. Modīgos izstrādājumus pasūtīja ne tikai Valkas dāmas, bet arī no citiem rajoniem un pat Rīgas. Pēc tam dzīve iegrozījās tā, ka nācās apgūt ekonomiku, finanses, grāmatvedību un uzņēmējdarbību. Pabeigtas mācības Banku koledžā un Rīgas Tehniskajā universitātē. Dzīve turpinās, un Lilitas gatavotās rotas to izdaiļo.
