Smiltenietei Madarai Kalniņai ir sapnis koncertēt kā labai pianistei lielas publikas priekšā. Jauniete savu dzīvi vēlas saistīt ar mūziku, lai tā vienmēr būtu blakus. Lai sasniegtu savu mērķi, Madara neatlaidīgi strādā. Kamēr vienaudži brīvajā laikā izklaidējas, viņa spēlē klavieres – brīvdienās pat trīs līdz četras stundas dienā un pauzi ņem tikai, lai atpūtinātu muguru.Madara mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas otrajā kursā. Šo skolu viņa izvēlējās pēc Smiltenes ģimnāzijas 9. klases absolvēšanas. Nesen smilteniete nopelnījusi pirmo starptautisko panākumu. Muzicējot kopā ar skolasbiedreni Aiju Bērziņu klavieru ansambļu grupā, Madara saņēma augstāko novērtējumu Simonas Delbēras- Fevrijēras starptautiskā pianistu konkursā Nicā, Francijā. Meiteņu klavierduetam žūrija piešķīra pirmo vietu.Konkursā piedalījās jaunie mūziķi no 16 valstīm dažādos kontinentos, tai skaitā no Japānas, Ķīnas, ASV, Krievijas un daudzām Eiropas zemēm. Dalībniekus vērtēja prominenta starptautiska žūrija 11 mūziķu sastāvā.Muzicējot individuāli, Madara savā vecuma grupā iekļuva otrajā kārtā un ieguva ceturto vietu. Uzvarēja Ķīnas pārstāve.Viss izdodas, ja patīk“Tas bija brīnišķīgi!” panākumu garšu Nicā atceras Madara. Tā bija viņas pirmā uzstāšanās starptautiskā arēnā. Lai tai pienācīgi sagatavotos, pamatīgā darbā pagāja pat visa pērnā vasara. Madara par to nesūrojas. Viņa nebēdājas arī par to, ka kopā ar savu klavierspēles pedagoģi Ilzi Mazkalni dažreiz skolā strādā līdz pat deviņiem vakarā. Pārsvarā dienas režīms ir šāds: skola no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā.Jaunā mūziķe skaidro, ka klavieres jāspēlē katru dienu, lai vingrinātos tehnikā un izkoptu pirkstu veiklību. “Tas ir darbs bez pārtraukuma. Tikai tad būs gaidāms rezultāts. Ir teiciens, ka tikai viens procents ir tavs talants, bet 99 procenti ir darbs. Daudzi brīnās, kāpēc man neatliek laika citām lietām, bet man jātiecas uz to, lai sasniegtu labāko,” atzīst Madara.Viņai mīlestība pret mūziku radās, mācoties Smiltenes mūzikas skolā. Meitene jau maziņa pati vēlējās tur iestāties, jo patika klausīties, kā citi muzicē vai dzied. Visus deviņus gadus Madara uz mūzikas skolu devās ar prieku un arī mājās vingrinājās ar prieku. “Ja negribas mācīties, tad arī atzīmes nav tās labākās. Ja patīk, tad uzreiz rodas vēlme darīt un mācīties,” viņa secina.Ar pateicību Madara atceras savu klavierspēles pedagoģi Guntu Štelci. Savukārt kompozīcijas skolotāja Inga Rācene ieinteresēja meiteni par jaunradi. Madaras komponētās dziesmas vairākkārt ir ieguvušas godalgas dzejniekam Auseklim veltītajā jaunrades dziesmu konkursā Alojā.Ar absolūto dzirdi pūrā Madaras kā mūziķes izaugsmē nopelns ir arī viņas tētim Uldim, kurš pats jaunībā mācījās mūzikas skolā un spēlēja trombonu. Bērnībā tētis meitai palīdzēja attīstīt absolūto dzirdi, par ko Madarai vēl tagad ir patīkamas atmiņas. “Tētis teica, – aizgriezies, un es spiedīšu uz klavierēm taustiņu, bet tev jāpasaka, kas tā par noti.” Katru nedēļas nogali Madara brauc uz mājām Smiltenē. Ģimene pret viņas ikdienas vingrinājumiem klavierspēlē neiebilst. Brālis Sandis reizēm pats mudina paspēlēt klavieres. Kalniņu ģimene dzīvo daudzdzīvokļu mājā. Līdz šim pret biežajām klavieru skaņām viņu dzīvoklī kaimiņi nav protestējuši. “Laikam labi spēlē?” taujāju Madarai, uz ko viņa vien atsmaida.Dzīvoklī ir vēl divi iemītnieki – kaķene Šēra un pūdelis Fidžeralds. Arī viņi ar savu rīcību neizrādot nepatiku pret mūziku. Kad Madara aizbrauc atpakaļ uz Cēsīm, Šēra dažreiz pārskrien pāri klavieru taustiņiem, izvilinot no tiem skaņu. Pianiste, skolotāja vai ērģelniece?Jaunākajās klasēs Madara sapņoja, ka, izaugusi liela, strādās par skolotāju. Arī tagad viņa domā, ka labprāt mācītu bērniem to, ko prot pati, piemēram, spēlēt klavieres. Sapnis ir arī kļūt par labu pianisti. “Taču tad jārīko koncertturnejas. Latvijas jaunie pianisti pārsvarā dzīvo ārzemēs, brauc uz konkursiem, lai sevi apliecinātu,” saka Madara.Viņai Cēsīs jāmācās vēl trīs gadi. Pietiek laika domāt, kā tālāk veidot savu dzīvi, piemēram, studēt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā vai arī piepulcēties ērģelniekiem.Jaunā mūziķe sākusi spēlēt ērģeles, mācoties Cēsīs. Mūzikas vidusskolā pirmajā kursā tas ir obligātais priekšmets, bet Madarai kļuvis par hobiju. Viņa spēlējusi ērģeles arī Cēsu Svētā Jāņa baznīcā. Sajūta esot neaprakstāmi lieliska.Madarai patīk viss, kas saistīts ar mūziku un mākslu. Kad uznāk iedvesma, viņa ne tikai komponē, bet arī raksta dzeju. Un mērķtiecīgi virzās uz savu sapņu piepildījumu. “Vienkārši esmu tāda, kāda esmu.”
Par Madaru Kalniņu
Pirmā klavierskolotāja Gunta Štelce: – Madara mūzikas skolā visus gadus bija teicamniece. Tā notiek reti. Viņa ir radoša, ar labām muzikālām dotībām, ļoti centīga un mērķtiecīga jau no 1 . klases. Skaņdarbus apgūst ātri un viegli un panāk to arī ar sistemātisku darbu. Kā pianistei ir ātra domāšana, laba tehniskā puse. Madara mūzikas skolā mācījās ar prieku. Tādu audzēkņu nav daudz, – manā praksē 10 gados varbūt viens. Parasti ir tā, – patīk, patīk, bet tiklīdz skolēni saskaras ar grūtībām, tā vairs negrib neko. Ar Madaru bija citādi. Mazākajās klasēs uzdevu mājas darbu, bet viņa izmācījās papildu klāt pat vairāk, nekā bija uzdots. Viņai bija liela interese par mācībām.Tētis Uldis Kalniņš: – Vislielāko pateicību mūsu ģimene izsaka Smiltenes mūzikas skolas pedagogiem un visiem labajiem līdzcilvēkiem, kuri ievadīja Madaru mūzikas pasaulē. No meitas tagadējās skolas – Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas – esam saņēmuši atzinīgus vērtējumus par Madaras sekmēm un panākumiem, piedaloties konkursos. Viņa mums ir malacis.
MADARA KALNIŅA
Dzimusi: 1992. gada 18. novembrī SmiltenēVecums: 17 gaduIzglītība: Absolvējusi Smiltenes ģimnāziju, Smiltenes mūzikas skolu. Mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā otrajā kursāLielākais panākums: 1. vieta ansambļu grupā un 4. vieta individuāli starptautiskā pianistu konkursā Nicā, FrancijāVaļasprieki: mūzika, kompozīcija, dzeja, volejbols, peldēšana
