Allaž smaidīga un gaiša, izdarīs vairāk, nekā pienākums prasa, zinoša un idejām bagāta personība – tā Smiltenes bērnudārza “Pīlādzītis” metodiķi Rasmu Petrovu raksturo viņas kolēģi.Pēdējos 40 gadus Rasma savu dzīvi saista ar pedagoģiju. Pret savu darbu smilteniete izturas ar lielu atbildību un mīlestību. Viņa saka: “Tas man ir vairāk kā darbs, tā ir misija.”Ak, skaistā bērnība!1951. gadā toreizējā Rankas slimnīcā pasaulē nāca dvīnītes. Viena no tām Rasma. Kādu laiku viņas ģimene dzīvoja ciematā, tad apstākļu dēļ pārcēlās uz netālo Jaunpiebalgu. Daudziem cilvēkiem pēckara laiks bija skarbs. Tomēr mazajai meitenītei paveicās, jo viņa varēja izbaudīt skaistu bērnību. Rasmas tēvs bija patērētāju biedrības priekšsēdētājs, tāpēc ģimene apgrozījās vidē, kurā netrūka greznības. Rasma gan nesaskatīja lietās materiālas vērtības, viņa vienkārši jutās labi. Arī pēc vecāku šķiršanās viņa bija mīlēta, aprūpēta kā no māmiņas, tā no tēta. “Tie bērnības iespaidi, kā ir dzīvot skaistā vidē, ir spilgti saglabājušies. Tā sajūta man bijusi nepieciešama visu dzīvi. Arī šodien,” saka metodiķe.Darbs no sirds1975. gadā viņa sāka strādāt Smiltenē, bērnudārzā “Vālodzīte”. Tolaik viņa bija audzinātāja 32 bērniem, bet vēlāk kļuva par metodiķi. “Atceros, ka bērnudārzs bija ļoti vienkāršs. Plikas sienas, pie logiem nebija aizkaru, arī bērniem bija krietni mazāk iespēju izpausties. Pamazām mēs, audzinātājas, domājām, kā izglītības iestādi pārvērst krāsaināku un mājīgāku, lai katrs tajā justos labi. Veidojām dažādus dekorus, mācību materiālus, tādējādi vairojot skaistumu,” stāsta Rasma.Ar laiku “Vālodzīte” apauga ar bērnudārza saimes mīlestību, prieku un rūpēm. Ar katru dienu, nedēļu, gadu bērnudārzs kļuva par aizvien draudzīgāku un skaistāku vietu mazajiem. Uz “Vālodzīti” darbinieki gāja, lai darītu to, kas viņiem visvairāk patīk un padodas, nevis vienkārši pavadītu kārtējo darba dienu.Vairāk, nekā pienākums prasaGandrīz pirms diviem gadiem Rasmu un viņas kolēģus sagaidīja lielas pārmaiņas. No šaurajām, bet mājīgajām un tik ļoti iemīļotajām “Vālodzītes” telpām bija jāpārceļas uz jauno, moderno un plašo bērnudārzu “Pīlādzītis”. Ne viena vien atvadu asara pārskrēja pār vaigu, jo pie visa taču bija tik ļoti pierasts. Bet metodiķe no jaunā nebaidījās…Viņa saprata, ka bērnu smaidi nekur nepazudīs, kolēģu atbalsts arī ne un lielā darba pieredze “Vālodzītē” jaunajās mājās ir ļoti nepieciešama. Nebaidos teikt, ka pa šo laiku modernās bērnudārza telpas ir pārvērtušās pasaku valstībā. Katrā jaunuzceltās ēkas stūrītī ikviens ciemiņš var saredzēt ko skaistu – vai tas būtu izveidots bilžu stūrītis, vai pašu darināts dekors. “Uzreiz varu pateikt, ka šajā darbā viens tu esi nulle. Tas skaistums ir mūsu kopējais darbs un lolojums. Man ir daudz ideju, bet bez audzinātāju talanta un čaklajām rokām tās visas nevarētu piepildīt. Mūsu galvenais mērķis taču ir bērniem parādīt un iemācīt to labāko, gādāt par mazo pīlādzēnu labsajūtu,” saka “Pīlādzīša” metodiķe.Katrs Rasmas izteiktais vārds nāk no sirds. Līdz ar dažiem vārdiem viņas acu kaktiņos parādās asaras. Tās ir aizkustinājuma. “Katram cilvēkam dzīvē ir kāds uzdevums, un manējais ir šis,” nosaka pedagoģe.Saglabā vēstures liecībasRasma uzskata, ka pa šiem darba gadiem viņa ir sasniegusi sava lidojuma augstāko pakāpi. Līdztekus darba pienākumiem metodiķe izveidojusi bilžu bukletu par Smiltenes bērnudārzu vēsturi. Tas nav iespiests buklets ar fotogrāfijām, zem kurām datorrakstā izlasāma informācija. Tas ir daudz personīgāks un vērtīgāks. Uz lielām dzeltenām lapām salīmētas melnbaltas fotogrāfijas. Katrai bildei glītā rokrakstā pierakstīts klāt stāsts… Ir daudz šādu nozīmīgu lietu, ko izveidojusi Rasma, lai tās vēlāk aiz sevis atstātu jaunajiem.Šobrīd metodiķe domā, ka nākamajā gadā varētu doties priekšlaicīgā pensijā, jo arī veselība nav tik laba kā jaunībā. Bet līdz tam vēl ir tālu, tāpēc Rasma ķeras klāt darbiem – turpina apstaigāt grupiņas, lai aprunātos ar bērniem un nodotu audzinātājām mācību materiālus.
Par Rasmu Petrovu
Santa Rudzīte, bērnudārza “Pīlādzītis” vadītāja:- Rasmu iepazinu neilgi pirms “Pīlādzīša” atklāšanas. Viņa savu mūžu velta darbam bērnudārzā. Tā labā un stiprā īpašība ir prast īstenot visus savus plānus. Ja Rasmai ir ideja, tad viņa no tās neatkāpsies.Viņa ļoti rūpējas par audzinātājām. Rasmā ir kaut kas no mammas, viņa apčubina gan bērnus, gan audzinātājas, piedāvā viņiem gatavus materiālus. Cilvēks, kurš ļoti atbildīgi veic savu darbu. Viņa nebaidās no jaunā, prot ātri sajust vēsmas, kas ir gaisā, uzreiz ķer ciet un mēģina īstenot mūsu bērnudārzā. Metodiķe ir radoša personība, kura meklē aizvien jaunu arī tagad.Inguna Slapjuma, rūķu grupas audzinātāja:- Viņa ir sirds cilvēks. Metodiķe Rasma ir tāda, kura lieliski prot palīdzēt jaunatnākušajiem skolotājiem, tos iedrošinot. Viņa katrā bērnudārza darbiniekā redz labo, mīļo. Dažreiz metodiķe grupiņā ienāk ar kādu ciemiņu. Latvietim ir tāda daba, ka viņš ne vienmēr par otru pateiks labu, jo mēdz būt skaudīgs. Ar Rasmu ir tieši pretēji. Dažreiz viņa ciemiņiem tik daudz laba pasaka par mums, ka reizēm kļūst neērti, jo neesam pie tā raduši.Man patīk tas, ka viņa ir liels palīgs. Kad notiek vecāku sapulces, aicinām tajās piedalīties arī Rasmu, lai vecāki varētu uzklausīt vairākus viedokļus. Rasma vienmēr prot pārliecināt vecākus, cik svarīgi bērna izglītošanā ir tas un tas. Viņa ir gatava strādāt pat vakaros un brīvdienās, ja tas būs nepieciešams.Ja mēs kāda jūtamies slikti, metodiķe vienmēr atbalsta, pasaka kādu labu vārdu. Tāpat arī, ja ejam pastaigāties ar bērniem un ceļā satiekam Rasmu, tad viņa apstājas un laipni aprunājas ar bērniem. Šis cilvēks savu darbu dara no sirds un dvēseles.
