Pasaule nepārtraukti mainās. Lai kaut aptuveni paredzētu tuvākās nākotnes notikumus, jāprot saskatīt tendences.Negribas īsti piekrist tiem optimistiem, kuri Latvijas ekonomikā sākuši saskatīt atžirguma pazīmes, jo pāris atsevišķu piemēru vēl neko nepierāda. Cilvēkus vairāk interesē jaunas darba vietas, bet pasaules prakse liecina, ka bezdarba samazinājums ražošanas pieaugumam seko ar vairāku mēnešu aizkavēšanos. Par tendenci varam uzskatīt tikai to, ka aizvien vairāk uzņēmīgu cilvēku saprot, kas un kā darāms turpmāk. Ekonomikas atkopšanās pie mums būs atkarīga no globālā tirgus situācijas. Pasaulē viens no krīzes guvumiem ir tas, ka pārstājušas darboties specializētās investīciju bankas, kuras tiešā veidā vainojamas kreditēšanas burbuļa radīšanā.Tikmēr tipiskais latvietis ir klīnisks optimists tajā ziņā, ka dižķibeles aizbaidīšanu saista ar jaunām vēlēšanām, kurās beidzot varēs ievēlēt pašus gudrākos un pašus godīgākos politiķus. Tikai viena bēda – jaunas partijas kā nerodas, tā nerodas. Īstie profesionāļi, kuri mēnesī pelna piecus un vairāk tūkstošus, neparko nevēlas kļūt par Saeimas deputātiem ar tūkstoš latiem mēnesī, turklāt saņemot nievas un spļāvienus. Gatavi pieteikties ir tikai profesionālie bezdarbnieki, bet arī viņi nespēj organizēties.Politiskās dzīves jaunums varbūt tikai tas, kas veidojas triju partiju apvienība “Vienotība”, un nebūtu nekas iebilstams, ja vien mēs nezinātu, cik ļoti daži vienotāji neieredz viens otru. Teiksim, ja Sandra Kalniete apņemtos Rīgā nerādīties, tad varbūt Āboltiņa un Čepāne savā starpā kaut kā sastrādātos. Tad vīriem atliktu prāta vīru valoda.Svarīgāk par ekonomikuFinanšu un ekonomiskās ķibeles pārticības zemēs pašlaik aizēno daudz būtiskāku tendenci. Jau gadsimtu mijā tiku rakstījis, kādus draudus eiropeiskajām vērtībām rada nesamērīgi liels imigrantu pieplūdums, kas līdzi nes citu kultūru un citu vērtību sistēmu. Ir kultūras un reliģijas, kas spēj pastāvēt līdzās, to pierāda ebreju kopienas visā Eiropā pirmskara gados, pirms hitlerisma ideoloģija nebija “atradusi” galveno visu nelaimju vainīgo. Teiksim, vai pirmskara Latvijā kādam traucēja sinagogas?Tagad daudzās valstīs imigrantu kopienās sāk dominēt radikālā islama noskaņojumi, un vienīgi politkorektums cilvēkiem liek pieciest Eiropas pilsētās neiederīgo mošeju uzvaras gājienu.Un notiek tas, ka demokrātiskajā un miermīlīgajā Šveicē tauta nobalso pret jaunu minaretu celtniecību. Raksturīgi, ka pirms balsošanas aptaujās pret minaretiem izteicās tikai trešā daļa iedzīvotāju, bet nobalsoja trīs reizes vairāk. Jāpiebilst, ka jau iepriekš Šveicē bija aizliegts muedziniem spalgā balsī izkliegt aicinājumus uz lūgšanām, jo kristiešu tradīcijās audzinātajiem tā likās nepieļaujama trokšņošana.Tajā pašā laikā Francija gada laikā no valsts izraidījusi 29 tūkstošus nelegālo imigrantu. Visam, tā teikt, savas robežas. Itālijā katru gadu notiek īstas kaujas starp vietējiem iedzīvotājiem un nelegāļiem, kurus, starp citu, vergu darbos nodarbina mafijas grupējumi.Jebkura multikulturāla sabiedrība var balstīties uz savstarpēju iecietību. Tikai ar vienu noteikumu – ja tolerance ir abpusēja. Diemžēl jāatzīst, ka islāms kā jaunākā no lielajām reliģijām pārdzīvo to stadiju, kas kristietībai bija raksturīga raganu un ķeceru dedzināšanas gadsimtos. Cilvēce dzīvotu kā lielā miera ostā, ja attiecības neņemtos kārtot fanātiķi.Kopš seno persiešu ugunspielūdzēju laikiem ir zināms, ka sabiedrību visvairāk grauj nesaderīgu kultūru sajaukšanās, ko raksturo maniheisms. Šādai hibrīdsabiedrībai zūd atskārsme par svētumu un morāli. Šai tendencei jau daudzviet vērojam pirmos iedīgļus.Sacītais nenozīmē, ka Eiropa nolemta iznīcībai. Aktīva pretdarbība šai tendencei var būt imigrācijas paisuma apturēšana. Un kā cerība varbūt jāmin tas, ka arī islama radikalizācija var norimt. Pagaidām gan vērojam tikai to, ka paši musulmaņi aizvien niknāk sāk spridzināt viens otru.Mūsu tuvākie kaimiņiMazliet komiska ir Rīgas domes vadītāju tieksme brāļoties ar Maskavu. Un brauc maskavieši uz Rīgu, un sola labvēlību tirdzniecībā, kaut visiem skaidrs, ka pilsētas vadība šos jautājumus nerisina. Īstie lēmēji ir Putina oligarhi uzplečos.Pasaulē daudzi politiķi cer uz jaunu perestroiku prezidenta Medvedeva vadībā. Un Medvedeva runas it kā būtu daudzsološas, bet daži sociologi izteikuši domu, ka prezidenta varēšanu var apliecināt viena izšķiršanās – izlaist no cietuma Hodorkovski. Paralēles tiek vilktas ar Gorbačovu, kurš kursu uz reformām apliecināja ar atļauju Saharovam atgriezties Maskavā.Hodorkovskis no cietuma regulāri publicē analītiskus rakstus, kurus, cik zināms, studē gan Putins, gan Medvedevs. Vispārējs atzinums, ka cietumā nepamatoti tiek turēts patiesi ģeniāls ekonomists. Bet cietumā viņu tur tie oligarhi, kuri rekvizēja JUKOS, lai ar kaut kādas “BaikalFinans grupas” starpniecību sadalītu varenās kompānijas aktīvus vajadzīgajiem cilvēkiem.Tā kā JUKOS likvidācijā savus ieguldījumus zaudējuši daudzi investori, tostarp ārvalstnieki, tad prasības pret Krievijas valsti iesniegtas gan Hāgas, gan Strasbūras starptautiskajā tiesā. Kopējā prasījumu summa līdzinās desmit procentiem no valsts kopprodukta. Sekosim šiem procesiem.
