Cilvēciskās vājības nav svešas nevienam. Tāda piemīt arī Latvijā 2009. gadā labākajam jaunatnes trenerim un pedagogam futbolā smiltenietim Andim Rozītim.Tā piesavinājusies gandrīz visu viņa dzīvi, atņem viņu ģimenei un liedz pievērsties daudzām citām lietām. Andis savu vājību definē īsi – tas ir sports. Aizrautība ar to, kas patīk.“Jābūt mīlestībai pret darbu, mīlestībai pret futbolu. Ir teiciens, ka daudzas lietas var panākt, sistemātiski un regulāri strādājot. Ja darbs nepatīk, tad ir grūti sasniegt panākumus jebkurā jomā,” savu dzīves uztveri atklāj Andis.Astoņu gadu laikā, strādājot par futbola treneri Smiltenes bērnu un jaunatnes sporta skolā, viņš sagatavojis savus audzēkņus, mazpilsētas skolniekus, konkurētspējīgus sacensties ar Latvijā labākajām komandām no futbola megapolēm Liepājas (“Liepājas metalurgs”), Rīgas (JFC “Skonto”, “Šitika futbola skola”) un Daugavpils. Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu mazajā Smiltenē un minētajās lielpilsētās, tas ir ļoti augsts sasniegums. Ja lielā pilsētā futbolā perspektīvus bērnus var izraudzīties no tūkstošiem, tad mazā pilsētiņā – no pāris simtiem. Labākā atpūta – miegsKad šonedēļ ierodos uz interviju Anda darbavietā Smiltenes ģimnāzijā, viņu nodarbina ar futbolu nesaistītas problēmas. “Kur lai ņem telpām piemērotu salūtu?” Andis domā, kā 29. janvārī krāšņi nosvinēt sava auklējuma – ģimnāzijas aerobikas festivāla – desmitgadi.Nedaudz parunājam, kā Andis pats bērnībā sāka spēlēt futbolu, kad iezvanās viņa mobilais tālrunis, un jau jāpieslēdzas citai svarīgai lietai – kā Smiltenē uzņemt un izguldināt starptautiskā bērnu un jauniešu futbola turnīra “Winter Cup” dalībniekus. Tas ir vēl viens Anda lolojums jau vairākus gadus. Arī šogad Smiltenes sporta hallē līdz pat 27. februārim katru sestdienu vai svētdienu sacentīsies futbola komandas no Latvijas un Igaunijas.Pirms pāris gadiem Andis saskaitīja, ka no 365 dienām gadā projām no mājām sacensībās bijis 240 dienas. Arī tajās dienās, kad maču nav, viņš pie savējiem – sievas Ritas un trijiem bērniem – tiek vēlu vakarā. Ir dienas, kad treniņi beidzas tikai ap pulksten 21. Turklāt no pērnā gada 1. novembra nācis klāt vēl viens svarīgs darbs – organizēt un koordinēt jaunatnes futbolu un tā norises visā Vidzemē.Pērnā gada nogalē Andis juta, ka sašķobījusies veselība. Izstaigāja vairākus ārstus. Secinājums – nervu pārpūle un stress lielās slodzes dēļ, kas izraisījis sirds aritmiju.Tagad Andis sapratis, ka vislabākā atpūta ir miegs. Tam viņš cenšas atvēlēt vismaz astoņas stundas. Vasarā ar enerģiju uzlādē darbi privātmājā Meža ielā. Rozīšu ģimenes pagalms un mājas apkārtne vienmēr ir glīti sakopti. Itin bieži, garām ejot, sanācis redzēt Andi pļaujam mauriņu vai kaut ko meistarojot.2002. gada ziemā Rozīšu māju izpostīja ugunsgrēks. Pēc nelaimes Andis atskārta, ka viņu pozitīvi uzlādē tā saucamie vīriešu darbi – zāles pļaušana, flīzēšana, namdara darbi un citas līdzīgas nodarbes. Arī saviem bērniem spēļu laukumu mājas pagalmā viņš uzbūvējis pats.Lai izaug par labiem cilvēkiemArī Anda dēli Rūdis (10 gadi) un Kārlis (astoņi gadi) spēlē futbolu un trenējas Smiltenes sporta skolā. Komandas, kurās ir arī Rozīši juniori, izcīnījušas vietu pirmajā astotniekā Latvijā savās vecuma grupās.Tēvs priecājas, ka nedēļu nogalēs nezaudē saikni ar dēliem, jo puikas brauc līdzi uz sacensībām. Tomēr viņš sportošanu savējiem ar varu neuzspiež.“Man svarīgākais, lai dēli izaug par spēcīga rakstura vīriešiem, labiem cilvēkiem un var pastāvēt par sevi, savu ģimeni, savu meiteni, savu pilsētu un valsti. Sports ir instruments, ar kuru ļoti labi var izveidot un norūdīt cilvēka raksturu. Tas izkopj gribasspēku un motivē darboties, kas ir svarīgi ikvienam cilvēkam jebkurā profesijā,” ir pārliecināts Andis.Taujāts, kas ir atslēga trenera darbā uz mazpilsētas zēnu panākumiem Latvijas futbolā, viņš nosauc zināšanu kopumu. “Trenerim galvenais ir pašdisciplīna, regulārs, sistemātisks darbs ar saviem audzēkņiem un prasme saskatīt viņos talantu un varēšanu. Daudziem bērniem ir zems pašvērtējums, un, paceļot viņus spārnos, mēs varam sasniegt daudzas labas lietas. Protams, nevar slavēt visu laiku. Ir jāatrod vidusceļš. Kaut kā man šobrīd izdodas to dabūt. Varbūt dažiem vecākiem un bērniem šķiet, ka dažreiz esmu pārāk stingrs, bet citādāk nevar.”Viņa pārliecība ir tā, ka gan vecākiem, gan treneriem un skolotājiem jācenšas motivēt pusaudzi nepamest izraudzīto nodarbi, vai tas būtu sports, dejošana, mūzika vai cita interešu izglītība. Paaugoties viņš to novērtēs un pat paldies pateiks. Tā nav spēle, bet dzīvesveidsAndim pirmā interese par sportu radās vecāku ietekmē. Abi bija sportiski un ņēma dēlu līdzi uz sacensībām un citiem pasākumiem.Mācoties Smiltenes vidusskolā, Andi ar sportu labā nozīmē saslimdināja viņa pirmā sporta skolotāja Ligija Rainbaha. Viņu vēl tagad – pēc gandrīz 30 gadiem – bijušais audzēknis slavē un atceras ar labiem vārdiem. Skolotājas Rainbahas vadītās stundas un braucienus uz sacensībām sportiski apdāvinātie skolēni gaidīja pat ar nepacietību. Kad Andis mācījās 4. klasē, futbola entuziasts Jānis Dergačs Smiltenē sāka veidot pirmās futbola komandas skolēniem. Panākumi bija lieli. “1986., 1987. un 1988. gadā uzvarējām sporta biedrības “Vārpa” rīkotajā Latvijas jaunatnes čempionātā lauku komandām. Vienreiz izcīnījām sudraba un vienreiz – bronzas medaļas,” atceras Andis.Viņu futbols aizrauj azarta un domāšanas ātruma dēļ. “Augstas klases futbolisti ir inteliģenti un zinoši cilvēki. Futbols nav tikai sporta spēle. Tas ir dzīvesveids. Ne velti futbols pasaulē atzīts par sporta karali,” atgādina smiltenietis.Andis ļoti priecātos, ja kāds no viņa audzēkņiem nākotnē spēlētu Latvijas futbola izlasē vai arī augsta līmeņa ārzemju klubā. Taču jau tagad viņu gandarī tas, ar ko ir bagāts: “Bērni, kuri ar prieku nāk uz treniņiem, un vecāki, kuri uz tiem ved un ar pilnu atbildības sajūtu “deg” par bērnu izaugsmi.”
FAKTI
Dzimis: 1971. gada 7. jūlijā SmiltenēVecums: 38 gadiAbsolvējis: Smiltenes ģimnāziju, Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju, Biznesa augstskolu “Turība”Izglītība: sporta skolotājs – treneris; maģistra grāds uzņēmējdarbībāDarbavieta: Smiltenes ģimnāzija, Smiltenes bērnu un jaunatnes sporta skola, Smiltenes bērnu un jauniešu interešu izglītības centrsĢimene: sieva Rita, dēli Rūdis (10 gadi) un Kārlis (astoņi gadi), meita Katrīna (11 mēneši).
PAR ANDI ROZĪTI
Mārtiņš Veģeris, A. Rozīša audzēknis: – Trenējos pie Anda Rozīša astoto gadu. Trenerim disciplīna vienmēr bijusi pirmajā vietā, un tā ir galvenais, ko viņš man iemācījis. Treneris ir ļoti stingrs, bet tajā pašā laikā spēj interesanti pajokot. Nekad nav bijis tā, ka ar bailēm ej uz treniņiem. Vienmēr bija patīkami doties uz turieni. Futbols dod daudz. Tas attīsta gan fizisko spēku, gan domāšanu. Nav tikai tā, ka laukumā jāskrien un jāspārda bumba. Tur daudz jādomā.Jānis Dergačs, A. Rozīša pirmais futbola treneris: – Andis ir mērķtiecīgs. Jau mazs būdams, viņš bija izvirzījis mērķi būt starp labākajiem savā futbola komandā un ļoti centās. Tas arī attaisnojās. Andis komandā bija viens no līderiem un tās vilcējspēks. Domāju, ka arī Anda kā trenera panākumu pamatā ir mērķtiecība. Viņš pieiet treniņiem un spēlēm ar maksimālu atdevi. Reiz sarunā teica, ka nav jēgas darbu darīt pavirši.
