262. turpinājums. Pēc tam atkal nepārtrauktā straumē gāzās “studebekeri”, kuriem kravas kastēs līdzenās rindās sēdēja bruņoti karavīri, kurus pilnīgi vienādus darīja zaļganās bruņucepures.
262. turpinājums
Pēc tam atkal nepārtrauktā straumē gāzās “studebekeri”, kuriem kravas kastēs līdzenās rindās sēdēja bruņoti karavīri, kurus pilnīgi vienādus darīja zaļganās bruņucepures. Un visa šī armāda gāzās Rīgas virzienā.
Šādā jezgā mūsu virzīšanās uz priekšu bija ļoti lēna, jo armijnieki vis nebrauca rātnā rindiņā, bet vieglākie un steidzīgākie gribēja apdzīt lēnīgākos, pa starpu skanēja aizvainoto kliegšana un lamāšanās. Taurupes centrā vēl bija tā nelaime, ka samērā šauro ceļu no abām pusēm iežogoja lielu koku stumbri. Kad beidzot izkļuvām klajākā vietā, arī kara tehnikas gūzma mazinājās. Aizņemts ar aitām, es tikai pavirši redzēju notiekošo. Netīkama bija saskriešanās ar nenovāktiem līķiem. Krievi savus kritušos jau bija novākuši, bet par vāciešiem neviens nerūpējās, tie gulēja tieši grāvmalās. Pati šķebīgākā aina gaidīja iepretī nelielai mājiņai, laikam smēdītei, pirms dzelzceļa pārbrauktuves — tur gulēja liela auguma vācietis, kuram nošķelta puse galvas. Jūtot salkano līķa smaku, tramīgi kļuva arī zirgi. Atmiņā līdz šim brīdim saglabājusies visai naturāla aina: pa pelēcīgo smadzeņu masu līksmojas lielas zilganas mušas. Ja es kādreiz dzirdu par kara nepievilcīgo pusi, tad nezin kāpēc atceros tieši šo skatu.
Pārbraukuši dzelzceļu un sasnieguši mazo mežiņu, kas pusceļā starp Taurupi un Līčupi, nobraucām no ceļa un uz stundu apmetāmies atpūtā. Vajadzēja ļaut ieēst lopiņiem un arī pašiem. Arī govs bija jāizslauc. Šoreiz piena strūklas tika ziedotas zemes auglības dievam.
Tālākceļš aizritēja lielā nepacietībā. Vairs neatceros, kā pārbraucām Līčupīti, laikam taču sapieri jau bija atjaunojuši kaut kādu tiltu. No Līču kroga vairs tikai mūri un skursteņi palikuši. Kā skrejošā kinolentē pamanīju sašautos krievu tankus, no kuriem viens bija mēģinājis rāpties kraujā nogāzē aiz nodegušā kroga. Sākot ar doktorātu, ceļš man bija pazīstams, atcerējos vasaru, kad šeit vēl mūs potēja pret bakām, kad valdonīgā Erātīša sacēla lielo skandālu. Doktorāta māja gan nebija nodegusi, bet tikai krietni salampāta ar granātām. Skumjas uzvēdīja, kad ieraudzīju nodegušo biedrības namu. Tur iepriekšējā ziemā vietējie pašdarbnieki Frīdberga režijā izrādīja Janševska “Dzimteni”, toreiz tur aizbraucām arī mēs ar tēvu. Laba izrāde bija, mana īstā iepazīšanās ar teātra mākslu. Un kur palika kādreiz slavenās bibliotēkas biedrības grāmatu krājumi, kas bija krāti veselu pusgadsimtu? Tur lieli nopelni vecajam dakterim Rozenšteinam, ilggadējam biedrībaas vadītājam.
Turpmāk vēl.
