Šogad laikraksta “Ziemeļlatvija” kolektīvs strādā rajona avīzes jubilejas zīmē. Šāgada 13. jūnijā apritēs 80 gadu kopš “Ziemeļlatvijas” pirmā numura iznākšanas.
Šogad laikraksta “Ziemeļlatvija” kolektīvs strādā rajona avīzes jubilejas zīmē. Šāgada 13. jūnijā apritēs 80 gadu kopš “Ziemeļlatvijas” pirmā numura iznākšanas.
Sagaidot nozīmīgo jubileju, redakcijas darbinieki publicēs vairākus materiālus, kuros būs intervijas ar bijušajiem un tagadējiem redakcijas darbiniekiem, mūsu laikraksta lasītājiem, ar tiem cilvēkiem, kuri pastāvīgi sadarbojas ar avīzi. Pirmajā jubilejai veltītajā materiālā īsumā iepazīstināsim ar laikraksta vēsturi. “Ziemeļlatvija” 80 gados ir piedzīvojusi politisko iekārtu maiņas, attiecīgi to ideoloģiskajām koncepcijām vairākas reizes mainījies laikraksta nosaukums. Tagad izdevuma vēsturiskais nosaukums ir atjaunots. Apaļu jubileju laikraksts sagaida tikpat brīvā valstī kā savā dzimšanas brīdī. Pa vidu piedzīvoti īsti laikmetu grieži, kas nav saudzējuši arī redakcijas darbinieku nervus, veselību. To visu izturēt, šķiet, palīdzējis tas, ka laikraksta veidošanā galvenokārt strādājuši cilvēki, kurus žurnālista darbs patiesi interesē.
“Piedzīvots ir daudz. Bija gan slikti, gan skaisti brīži. Tomēr visu izturēt varējām tādēļ, ka darbs bija ļoti interesants,” tā darbu laikrakstā atceras kādreizējā redaktore Milda Mūrniece.
Laikraksts laikmeta griežos
Laikraksta “Ziemeļlatvija” pirmais numurs iznāca 1925. gada 13. jūnijā. Līdzstrādnieku sarakstā kā viens no pirmajiem minēts rakstnieks Antons Austriņš. Avīzes tapšanā bija iesaistīti dažādu profesiju pārstāvji: skolotāji, lauksaimnieki, pamatskolu inspektors, apriņķa ārsts, nodokļu inspektors, mācītājs un pat viens pulkvedis, pavisam 19 cilvēku. Avīzi līdz 1932. gadam izdeva izdevējsabiedrība “Ziemeļlatvija”, bet vēlāk tā izdošanu pilnībā pārņēma Jānis Rauska. Valkas novadpētniecības muzejā kā senākais ir saglabājies 1926. gada jūnija laikraksts. Vēl muzeja fondos ir atrodams “Ziemeļlatvijā” publicēts paziņojums, ka 1939. gadā laikrakstu sāks drukāt ar latīņu burtiem. Pirms tam to iespieda vecajā drukā. “Ziemeļlatvija” iznāca līdz 1940. gada 8. augustam. Šajā laikā lasītāji saņēma 783 numurus. No 1925. gada jūnija līdz 1940. gada augustam avīzes redaktori bija Kārlis Oļģerts Kraujiņš, Augusts Kaksis, Nikolajs Bērziņš, Eduards Brīvība un Herberts Baltietis. Tā laika profesionālie preses vērtētāji laikrakstu raksturojuši kā nacionālu un demokrātisku izdevumu. 1931. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas prese un viņas darbinieki” par “Ziemeļlatviju” rakstīts: “Bezpartejisks, progresīvi demokrātisks, nacionāls, politisks nedēļas laikraksts. Laikraksta mērķis ir apgaismot vietējās dzīves apstākļus. Laikrakstu lasa vietējie iedzīvotāji un apkārtnes zemkopji.”
1940. gadā laikraksta izdošanu pārtrauca. Tas neiznāca arī Otrā pasaules kara laikā. Par dzīvi Valkas pusē dažus materiālus publicēja laikraksts “Liesma”, kuru izdeva no 1940. gada oktobra līdz 1941. gada jūnijam, bet vācu okupācijas laikā novada ziņas bija lasāmas “Tālavietī”.
Par “Ziemeļlatvijas” turpinājumu uzskatāms 1944. gada janvāris, kad sāka iznākt laikraksts “Mūsu Zeme”. Tās pirmais redaktors bija Fricis Bergs. 1953. gadā “Mūsu Zemi” pārdēvēja par “Darba Karogu”. Šo nosaukumu laikraksts saglabāja līdz 1989. gada aprīlim. Tad bija sākusies PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova izsludinātā tā saucamā pārkārtošanās, kas politiskajā dzīvē ļāva ieplūst brīvākiem vējiem. Arī “Darba Karoga” redakcijas kolektīvs pieteiktās atklātības strāvojumos centās atjaunot avīzes seno nosaukumu, bet, kā zināms, kompartijas atļautajai atklātībai un demokrātijai bija noteiktas stingras ideoloģiskās robežas. Tika norādīts, ka par avīzes priekšteci uzskatāma vienīgi “Mūsu Zeme”. 1989. gada 5. maijā iznāca pirmais atjaunotais “Mūsu Zemes” numurs. Tikai 1992. gada maijā laikraksts atguva savu vēsturisko nosaukumu — “Ziemeļlatvija”. Ar šādu nosaukumu gan ātrāk, 1989. gadā, sāka iznākt Latvijas Tautas frontes (LTF) izdevums. To nodibināja Vents Krauklis. Vēlāk “Ziemeļlatvijas’ nosaukumu pārņēma “Mūsu Zeme” un V. Krauklis kļuva par laikraksta redaktoru. Viņš šajā amatā strādāja līdz 2000. gadam. “Manā dzīvē šis posms ir ļoti nozīmīgs. Interesants bija pats sākums, kad “Ziemeļlatvijai” kā LTF avīzei dažādus šķēršļus lika kompartijas funkcionāri. Pēc daudziem gadiem “Ziemeļlatvija” Valkas rajonā bija pirmais brīvais preses izdevums, un esmu priecīgs, ka man bija iespēja tādā brīdī būt avīzes veidotājam,” atceras V. Krauklis.
Avīzi veidojuši daudzi cilvēki
Gadu gaitā laikrakstu vadījuši daudzi redaktori, vairākkārt ir nomainījies redakcijas kolektīvs. Dažāds ir bijis arī laiks. Tomēr, uzklausot kādreizējos laikraksta vadītājus, atklājas pavediens, kuru visi “Ziemeļlatvijas” veidotāji, turpinot iepazīstināt lasītājus ar notikumiem rajonā, nav pazaudējuši, — tas ir cilvēks. Viņa rūpes, problēmas, pārdzīvojumi, dzīves vērtējums pastāvīgi bijusi laikraksta prioritāte. “Tas bija pirmais pēckara gads — 1946. Redaktors Ilmārs Īverts savu vietu atdeva jaunajai dzīvespriecīgajai Ārijai Hermanei-Gustavsonei. Lielākā daļa rakstu atspoguļoja pēckara dzīvi laukos. Laiks bija smags, bet savas bēdas izdzīvojām kopīgi un kopīgi radām spēku turpmākajai dzīvei,” 1990. gada 15. maija numurā savās atmiņās raksta laikraksta kādreizējā mašīnrakstītāja Gaida Jēruma.
Vēl par laikraksta redaktoriem ir strādājuši Viktors Leitāns, Vilnis Auziņš, Jēkabs Silājs, Valentīna Kalniņa, Milda Mūrniece, Ilze Brice, Silvija Dorša, Vents Krauklis un Astra Nagle. Tagad “Ziemeļlatvijas” redaktore ir Ingūna Plūme.
“Ziemeļlatvija” redaktoru atmiņās
Kādreizējā redaktore Milda Mūrniece atceras, ka arī stagnācijas gados laikraksta žurnālisti centušies rakstīt patiesību un nemelot savai sirdsapziņai. “Es laikraksta redakcijā sāku strādāt 1963. gadā. 1966. gadā kļuvu par redaktores vietnieci, bet divus gadus vēlāk — par redaktori. Šajā amatā biju līdz 1976. gadam. Par redakcijā pavadīto laiku nevaru teikt, ka tas bija tikai labs vai slikts. Piedzīvojām gan labo, gan slikto. Visu izturēt, šķiet, palīdzēja tas, ka žurnālista darbs, pēc manām domām, ir ļoti interesants, kaut arī grūts. Toreiz presei nebija tik modernas tehnikas kā tagad. Laikraksta materiālā bāze bija ļoti nabadzīga. Turklāt vajadzēja paciest daudzas uzraudzības. Citur gan preses darbiniekiem klājās vēl grūtāk. Valkas rajona izpildkomitejas un kompartijas komitejas vadība mūs īpaši nekomandēja. Es diktātu nejutu, kaut dažreiz vajadzēja stāvēt biroja priekšā un attaisnoties par kādu publikāciju, jo netrūka individuālu sūdzību rakstītāju. Man bija arī ienaidnieki. Centāmies strādāt, lai veidotu ciešāku saikni ar lasītājiem. Ar viņiem organizējām tikšanās, nodibinājām jauno žurnālistu fakultāti. Daudz mācījos no žurnālistes Ilgas Sudrabas. Viņa tiešām darbā ieguldīja visu dvēseli. Protams, bija jādod nodevas pastāvošajai varai, tomēr materiālus par cilvēkiem un viņu darbu centāmies rakstīt godīgi,” saka M. Mūrniece.
No 1976. līdz 1983. gadam par redaktori strādāja Ilze Brice. “Darba gadi redakcijā man atmiņā palikuši kā radošs laiks. Biju priecīga, ka mūsu kolektīvā strādāja jauki, ar izdomu bagāti cilvēki. Tik laba kolektīva citās darbavietās man nav bijis. Katram darbiniekam bija sava dzīves pieredze, sirdsgudrība, nevienu pienākumu izpildē īpaši vadīt nevajadzēja. Tiesa, bija noteikti ideoloģiskie rāmji, kuros vajadzēja iekļauties, atspoguļot kompartijas kongresu un konferenču norisi, rakstīt par šajos forumos pieņemtajiem lēmumiem, bet galvenā mūsu tēma bija cilvēki, kuri dzīvoja un strādāja rajonā. Mēs pie viņiem braucām, uzklausījām lauksaimnieku un strādnieku problēmas un ar laikraksta starpniecību centāmies palīdzēt. Toreiz redakcijā bija vēstuļu nodaļa. Daudzi mums rakstīja. Ja kādam bija nodarīts pāri, sūtījām pieprasījumus pēc atbildēm uz dažādām iestādēm. Kad biju redaktore, rakstīju diezgan maz, tomēr vēlēšanās to darīt manī ir vēl tagad. Rakstu savu dienasgrāmatu. Ja jāatrisina kāda problēma, cenšos risinājumu atrast, pati par to uzrakstot, lai redzētu, kāda izeja iespējama. Ļoti siltā atmiņā palikuši kādreizējie darba kolēģi. Apkopēja Emma Mazjāne, piemēram, bija redakcijas labais gariņš, jo viņa visu izdarīja, lai mums būtu ērti strādāt. Nevaru iedomāties redakciju bez darbīgās Ilgas Sudrabas, asprātīgā un joku pilnā Jāņa Locāna, bez pieredzējušās atbildīgās sekretāres Maigas Silājas, bez fotogrāfa Alda Dubļāna un daudziem citiem,” stāsta I. Brice.
Silvija Dorša redakcijā sāka strādāt 1977. gada oktobrī. “Atceros, ka man sākumā ļoti daudz palīdzēja Jānis Locāns. Universitātē biju studējusi žurnālistiku, bet Jānis man iemācīja vairākus knifus, kā labāk sagatavot materiālu. Tos augstskolā nemācīja. No 1983. līdz 1992. gadam biju redaktore. Uzskatu, ka mums, kuri toreiz strādāja presē, visiem ir laimējies, jo darbojāmies vēsturiskā laikā, kad sākās tautas Atmoda. Visādi gāja. Stagnācijas gados lielas nepatikšanas piedzīvoju, kad toreizējā PSKP ģenerālsekretāra Konstantīna Čerņenko nāves dienā laikrakstā ievietojām viņa fotogrāfiju, kurā ģenerālsekretāram pie krūtīm bija piespraustas divas Zelta zvaignes, kaut neilgi pirms nāves viņam piešķīra vēl trešo. Otrreiz mani gandrīz par noziedznieci padarīja, kad kādā vēsturiskā materiālā mežabrāļi bija nosaukti par tautas atriebējiem un šo apzīmējumu materiāla salicēji nebija ielikuši pēdiņās. Par labākajiem materiāliem uzskatu rakstus, kuros attēlojām cilvēku dzīvi. Rīkojām dažādus sabiedriskos pasākumus, un, pēc manām domām, korespondentu radošo izaugsmi veicināja Vidzemes žurnālistu radošā apvienība, kuru kādu laiku vadīju. Izveidojām labu sadarbību ar Valgas rajona laikrakstu. Bija arī smagi brīži. Pirmo reizi dzīvē piedzīvoju nodevību. Atmiņā daudz kas palicis. Neaizmirstamas bija tās dienas, kad iesaistījāmies Atmodas notikumu atspoguļošanā. Tā kā LTF avīzei “Ziemeļlatvija” nebija tehniskās bāzes, materiālus minētajam laikrakstam pārrakstījām “Mūsu Zemes” redakcijā. Abu laikrakstu vēlākā savienošanās bija dabisks process,” apliecina S. Dorša.
Tāda īsumā ir laikraksta vēsture, kurā, protams, vēl ir daudz neizgaismotu vietu, jo vienā materiālā visu iekļaut nav iespējams. Aicinām visus Valkas rajona iedzīvotājus, kuriem ir kādi materiāli vai atmiņas par sadarbību ar “Ziemeļlatviju”, papildināt ar savu devumu materiālu kopu, ko veltīsim laikraksta apaļajai jubilejai.
