Valcēnietim Viesturam Ēķim nupat atklāja pirmo personālizstādi “Mana ikdiena” Kārķu tautas namā. Tiesa, viņš jau ir piedalījies vairākās grupu izstādes, taču savējā ir pirmo reizi mūžā, un parasti tāda vienmēr paliek atmiņā.Viesturs ir caurcaurēm valcēnietis, un pērn viņš absolvēja Valkas ģimnāziju. Diemžēl pirmais piegājiens studijām Mākslas akadēmijā Vizuālās komunikācijas nodaļā bija neveiksmīgs, un tagad puisis gaida nākamo iespēju. Viesturs zina, ko grib, viņam ir skaidrs mērķis, tāpēc vairākās augstskolās vienlaikus nestājās, kā tas itin bieži notiek.Gaidot nākamo mācību gadu, rokas uzturēšanai viņš zīmē un daudz fotografē. Ar gleznošanu gan tā ir, kā ir, taču iestājeksāmenos būs jādara arī tas. Viesturs ir beidzis arī Valkas mākslas skolu, tāpēc šīs nodarbes viņam nav svešas.Visvairāk bildē draugusViesturs Ēķis jau pirms krietna laiciņa bija gatavs sarīkot izstādi. Viņam negaidīti piezvanīja Kārķu tautas nama vadītāja Dace Pieča. “Neiešu taču atteikties, ja man ir ko rādīt un varu atļauties izprintēt bildes. Tūlīt tam ķēros klāt,” smaida Viesturs. Rāmīšus laipni aizlienēja bērnu un jauniešu centrs “Mice”. Viņš domā ka nākamā vieta, kur šīs bildes parādīt, varētu būt Valka. Tiesa, vēl nekas nav runāts par telpām un termiņiem šai ekspozīcijai, taču pašlaik pilsētā ir gana daudz vietu, kur izrādīt savu veikumu.Agrāk Viesturs vairāk aizrāvās ar kluso dabu fotografēšanu, un par to nav jābrīnās, jo mākslas skolā šo žanru iemīl daudzi audzēkņi. Tagad puisim lielākas uzmanības lokā ir cilvēki. Parasti tie ir draugi. Bez viņiem esot grūti īstenot savas idejas. Blakus Viestura dzīvoklim ir kāds tukšs dzīvoklis, un tur ir izveidota tāda kā studija. Ir nokrāsotas sienas, lai iegūtu vajadzīgos fonus, un viss pārējais ir tehnikas un zināšanu jautājums.Nedaudz šizīgas bildesJautāts, vai Viesturam fotogrāfijā ir kāda autoritāte, viņš vispirms min fotogrāfu Valmierā Matīsu Markovski. Matīss piedalījās grupas izstādē “Mākslas prasa Upuri… Upuris prasa mākslu”. Tā bija dark art žanrā un notika aizpērn Andrejsalā teātrī “Sapņu teātris”. Tā bija pirmā izstāde Latvijā šajā žanrā. Tas parastam skatītājam saistās ar briesmīgām, pretīgām un skarbām lietām. To visvieglāk salīdzināt ar šausmu filmām. Kā zināms, tās skatās daudzi un gūst no tām noteiktu adrenalīna devu. “Tās ir nedaudz šizīgas bildes,” lakoniski raksturo Viesturs. Ikvienam žanram ir tiesības pastāvēt, taču šis ir viens no dīvainākajiem un klasiskās estētikas piekritējiem grūti pieņemams. Lai šādas bildes radītu, Viesturam ne tikai jābildē paša izdomāti inscenējumi, bet gana daudz jāsēž arī pie datora. Pēdējos mēnešos viņš ir sajutis sevī tieksmi pacelt latiņu augstāk un strādāt pie sarežģītākiem uzdevumiem, vispirms jau cilvēku attēlot kustībā, ar ievērojami izteiktāku dinamiku.Māsu bildē ledainā ūdenīJautāts, kādam jābūt labam fotogrāfam, Viesturs atbild, ka vispirms komunikablam un lai situāciju vērstu sev izdevīgā virzienā. Viņa māsa ir valstī pazīstamā dziedātāja Ginta Ēķe. Māsu gan maz sanākot bildēt, jo viņa Valkā parādās reti un allaž ir aizņemta. Kad Viesturs nedēļu nodzīvojis Rīgā, tad gan atraduši laiku fotosesijai, tiesa gan, mājas apstākļos. Krietni skarbāka fotosesija bija novembrī pie jūras, taču Ginta neatteicās kāpt ledainā ūdenī.Ar sev piederošo tehniku Viesturs gan neesot īsti apmierināts, jo nespēj īstenot visas ieceres. Viņš bildē ar Sony A200. Ļoti pietrūkstot labu gaismu. Pagaidām jāiztiek ar vecām manuālām zibspuldzēm. Atgriežoties vēsturē, puisis atceras, ka faktiski ar fotogrāfiju saslimdināts no vecākā brāļa Mareka, kurš īpaši daudz bildē dzīvniekus. Sākumā Viesturs izmantoja viņa fotokameru. “Bildēju draugus, un man ļoti iepatikās,” atceras Viesturs. Nācās vien pirkt aparātu.Iepriekšējā nozīmīgā izstāde Viesturam bija Valkas ģimnāzijas sporta hallē kopā ar Sabīni Dreimani, Leldi Kalniņu un Indru Doršu. Tā notika pēc Indras vadītajiem fotokursiem. Viņš ir piedalījies arī Kristīnes Ganiņas organizētajās izstādēs “Mans draugs nenopietns cilvēks”.
