Daiga (35), strādā birojāVienmēr esmu uzskatījusi sevi par cilvēku, kuru ļoti grūti aizvainot, aizkaitināt, arī sadusmot, tomēr jau vairākus gadus šo priekšstatu nākas pārskatīt. Varbūt mana nervu sistēma vairs nav tā, kas jaunībā. Iespējams, negāciju un spiediena kļuvis vairāk, tāpēc aizvien biežāk pieķeru sevi «cepamies» gan par darbu, sabiedrību un valsti, gan par bērnu uzvedību un attiecībām ar vīru. Saprotu, ka tā ir neapmierinātība, kas nes līdzi arī informāciju, dzinuli kaut ko mainīt, bet vēl līdz galam neesmu sapratusi, ko īsti.Vairāk domāju par veidu, kā atbrīvoties no dusmām, piemēram, attiecībās. Abi ar vīru esam uz iekšu vērsti. Mums nav raksturīgi kliegt vienam uz otru, plēst traukus vai ar dubultu spēku aizcirst durvis. Tā vietā klusējam, un nezinu, vai tas ir labi, jo tad, kā esmu novērojusi, šī neapmierinātība tiek izlikta gan uz bērniem, strupi atsakot, piemēram, kopā parotaļāties, vai izmetot kādu bargāku vārdu, gan uz kaķi, kurš nesaudzīgāk tiek izraidīts ārā aukstumā, tā vietā, lai mājā piespalvotu dīvānu. Vīram vieglāk. Viņš parasti, aizbildinoties, ka jānolien «alā», būdams dusmīgs, uz vairākām stundām pazūd pie datora. Savukārt man vajag runāties, bet tādos brīžos nav ar ko. Tad krītu iekšā mājas darbos – sparīgi mazgāju traukus vai uzkopju māju. Ir sajūta, ka enerģija dubultojusies! Lielākoties saruna pēc šādiem uzplaiksnījumiem tomēr nepieciešama. Parasti vīrs ir tās iniciators, jo paspējis ātrāk nomierināties. Tad viņš ļauj man pēc patikas verbāli «izvārīties», kas ir pat auglīgi, jo man pieticis laika visu vēlreiz pārdomāt un atmest klajus apvainojumus un pārmetumus.
