Vienīgais, ko gribētos, ir aizspiest ausis, iegrimt gultā, lai visu vakaru pavadītu, skatoties televīzijas pārraides. Gadu mijas laiks daudziem ir visskumjākais un depresīvākais periods. Drūmi atgādināt, ka tieši šajā laikā daudzi izlemj šķirties no dzīves. Liela daļa cilvēku kļūst uzvilkti, stresaini un nomākti, jūtot tuvojamies svētkus. Absurds? Bet tā ir patiesība. Ko darīt? Vajag apsēsties un pašam ar sevi noskaidrot, kas tieši traucē noskaņoties uz svētku nots. Tā ir sajūta, kas sastāv no smaržām, skaņām un cilvēkiem. Mīļiem un tuviem cilvēkiem. Es, tuvojoties gadu mijai, sapņoju par to, kā atjaunot attiecības ar cilvēkiem, kurus agrāk saucu par draugiem. Protams, daži jau miruši, kādi izsitušies lielākos vai mazākos deputātos un parasti runā citu mutēm, ir liekuļi, daži aizbraukuši pāri okeānam labākas dzīves meklējumos. Katram sava taisnība vai izlikšanās prasme. Man ir plāns, kā nākamgad dzīvi padarīt sakarīgāku. Tas jau nav nekas jauns. Pašlaik dzīvojam vāveres riteņos, bet vēlos atgriezt laiku par vismaz pārdesmit gadiem, kad dzīvojām virtuvēs, bijām atklāti, dzīvespriecīgi un turpat pāris kvadrātmetros dejojām Maskavā, Ļeņingradā vai Valkā. No to cilvēku vidus, kurus agrāk uzskatīju par tuviem draugiem, bet patiesībā jau draudzenēm, kādu aicināšu ciemos. Piemēram, zinu, ka mūziķei N ļoti garšo vārītas cūku ausis, gluži tāpat kā man. Ar to arī jāsāk, jo atsvešinātības mums ir pārpārem. Diemžēl katra vāvere pašlaik griež savu riteni. Tas jāpiebremzē.
