Jauno gadu Tija Bērtiņa tradicionāli sagaida mājās ģimenes lokā, noskatoties uguņošanu un izdzerot glāzi šampanieša. Vecākie dēli arīdzan ierodas vai nu Jaungadā vai Ziemassvētkos. “Patiesībā mēs neko tālu neplānojam, vadāmies pēc situācijas – kādreiz ir tā, ka uznāk vēlēšanās klusi dzīvot mājās, citreiz gribas kaut ko jautrāku un izklaidējošāku. Noteicošais ir tā brīža noskaņojums,” stāsta Tija.Tijas vienaudži un klasesbiedri joprojām viņu sauc par Kņopieni, un ne jau meitas uzvārda (Knope) dēļ. Kad iznāca latviešu mākslas filma “Dāvana vientuļai sievietei”, tur ir kāda zīmīga, tolaik jau gandrīz folklorizējusies frāze: “Kņopienei “Volga”!” Jau nākamajā dienā pēc šīs filmas kāds puisis skolas kāpnēs to skaļi izteica un citi to uztvēra. Tija neapvainojas un nejūtas slikti, jo daži viņu tā sauc līdz pat šodienai.Ar to puisi varētu draudzētiesAizvadītais gads Tijai caurcaurēm bijis raibs kā dzeņa vēders gan ar labām, gan sliktām ziņām. Sliktās neapšaubāmi ir ekonomiska un sociāla rakstura ziņas, kas valstī skāra gandrīz visus no bērniem līdz pensionāriem. “Vienubrīd jau gandrīz biju izlēmusi, ka jāatstāj šis darbs, taču, paldies kolēģiem, kuri man lika aizdomāties par to, ko darīšu vai nedarīšu pēc deviņiem mēnešiem, kad būs beidzies bezdarbnieka pabalsts,” tagad smaida Tija. Par spilgtāko gada notikumu viņa uzskata braucienu uz 10 dienu ilgo festivālu Itālijā, kurp viņu kā muzikanti uzaicinājusi draudzene no Jaunpiebalgas vidējās paaudzes deju kolektīva. “Faktiski iekritu pavisam neierastā vidē, turklāt jutos lieliski,” priecājas Tija, kurai ir gana liela pieredze dažādos ārzemju ceļojumos un koncertos ar deju kopu “Sudmaliņas”. Jauku atmiņu tik daudz, ka neviļus sev jāuzdod jautājums, vai tas tiešām ar mani noticis?“Kad esot piedzimusi, tad mammai uz slimnīcu atnests tik daudz liliju, ka knapi ievietojās savulaik populārajā skārda bērnu un veļas mazgājamajā vannā. Lilijas un to spēcīgais aromāts man netraucē dzīvot. Vecās klasiskās smaržīgās lilijas joprojām ir manas mīļākās puķes,” smaida Tija.Viņa joprojām atceras iepazīšanos ar vīru Agri. Tas notika Valkas kultūras namā, kur Skaidra Smeltere vadīja jauniešu deju kolektīvu. “Viņš atnāca uz mēģinājumu tāds bikls un kluss. Jau pirmajā mēģinājumā notika neliels kuriozs ar apģērbu, kurš nedaudz saplīsa. Agris tūlīt aizlavījās no mēģinājuma, sakārtoja apģērbu un ātri atgriezās atpakaļ. Es tā uz viņu noskatījos un nodomāju – ar šito puisi gan varētu draudzēties, tā it kā ne no kā sākās mūsu draudzība,” smaida Tija.“Micē” kā zivs ūdenīTijai patika darbs Strenču bērnudārzā, jo mazuļi tik daudz spēja paņemt pretī no audzinātājas dotā. Viņa allaž izvairījās no piedāvājumiem strādāt vispārizglītojošā skolā. 13 gadi Strenčos aizgāja nemanot, un Tiju joprojām ik pa brīdim velk uz to pusi. Tagad, strādājot “Micē”, viņa jūtoties kā zivs ūdenī. “Kādreiz gan dusmojos, ka to atskaišu papīru ir tik daudz un prasības aizvien aug. Grūti saprast, kāpēc, visu aizvien vairāk datorizējot, tieši proporcionāli aug arī aprakstāmo papīru skaits. Mapes plauktos neticamā ātrumā kļūst aizvien biezākas,” nesaprašanā pieredzējusī pedagoģe. Viņa atzīst, ka savā būtībā ir dēkaine un izdevīgā gadījumā izmēģinātu kādu pavisam jaunu un neierastu darbu. Tija akcentē, ka principā esot darītāja, nevis runātāja, taču, ja vajag, var sasparoties arī uz tekstuāliem vēstījumiem.Izolēties nav vienkāršiJautāta, cik liela ir ticība, ka skolotāji pārredzamajā laikā izkļūs no tik nožēlojama atalgojuma, kāds tas ir pašlaik, Tija piekrīt, ka skolotāji patiešām ir atalgoti neadekvāti ieguldītajām pūlēm. Viņa nerunā par sevi, bet par vispārizglītojošo skolu pedagogiem, kuri diendienā kopā ar tik bieži neaprēķināmiem un izaicinošiem skolēniem pavada tik daudz stundu, iztērējot visu fizisko un garīgo enerģiju. Saskarsmē ar enerģētiskajiem vampīriem skolotājs ierodas mājās kā izspiests citrons. “Diemžēl arī pozitīvi noskaņotajiem bērniem uz šī fona klājas ļoti grūti, jo viņi neuzdrošinās parādīt sevi no labās puses, bet pakļaujas bara instinktam,” novērojusi skolotāja. Viņa piebilst, ka pacietīgie latvieši allaž cer, ka viss mainīsies pozitīvi. Tija domā, ka garīgā līdzsvara saglabāšanai nevajadzētu skatīties, klausīties ziņas masu medijos un kādu brīdi padzīvot pilnīgā mierā un informatīvā izolācijā. Mūzika nekad netraucēsBērtiņu jaunākā atvase 14 gadu vecais Jānis neapšaubāmi ir tas puisis, ar kuru ģimene pašlaik var lepoties – daudzu valsts un starptautisku konkursu laureāts. Ar viņu lepojas arī mūzikas skolas pedagogs Arnis Ontensons, jo Jānītis, ka viņu sauc mūzikas skolotāji, ir reti apzinīgs pusaudzis, jo neskaita mēģinājumu stundas. “Tas ir smags darbs. Jānim šis ir pēdējais gads mūzikas skolā, taču, neraugoties uz to, viņš gatavojas nākamajiem konkursiem. Kaut ko tādu var panākt tikai sadarbojoties visām trijām pusēm – audzēknim, pedagogam un vecākiem. Nozīmīgi ir prast pārliecināt bērnu, ka viņam tas ir dabas dots, atliek vien attīstīt,” skaidro Jāņa mamma. Vecākais dēls Gatis dzied Valmieras kamerkorī “Kaķi”, bet vidējais, Mārtiņš, lai gan ir pabeidzis Vidzemes augstskolu, turpina dziedāt šīs augstskolas korī “Skan”.Lai nezustu dzīvesprieksTijai patīk ne tikai spēlēt, bet arī dziedāt un dejot. Festivālos “Baltica” abi ar vīru Agri izdancojas ne pa jokam. “Nāk prātā viena no pirmajām “Baltikām”, kad Mazajā Ģildē bija danču vakars ar “Iļģu” mūziku, dancojām basām kājām līdz rīta gaismai. Tas bija fantastiski. Tiklīdz ir iespēja, akordeonu nolieku malā un esmu plāniņa vidū,” smaida Tija. Viņa ir pateicīga “Sudmaliņu” vadītājai Skaidrai Smelterei, kura ir radusi iespēju apvienot vienā visas trīs iemīļotās nodarbes.Jaunajā gadā Tija visiem vēl būt atsaucīgākiem, iecietīgākiem citam pret citu un, protams, veselību un darbu. Ja ir veselība un darbs, tad var pārdzīvot visgrūtākos laikus. Tiklīdz šie nosacījumi zūd, un neviens nezinām, kad tas var notikt, tad zūd arī dzīvesprieks, pozitīvais gars un ticība nākotnei.“Gada nogalē gribu pateikt lielu paldies arī savai ģimenei – mammai, vīram un dēliem par sapratni un atbalstu manā tik daudzējādā darbā,” pauž Tija.
Tija Bērtiņa
Dzimusi 1958. gadā ValkāIzglītībaValkas 1. vidusskola absolvēta 1976. gadāRīgas pedagoģiskā skola – dziedāšanas skolotāja un muzikālā audzinātāja bērnudārzā – 1980. gadāLatvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāte Valkas filiālē ar bakalaura grādu – 2007. gadāDarbsStrenču bērnudārzā 1980. – 1993. gadāKopš 1993. gada Valkas rajona skolēnu namā koncertmeistare deju kolektīvam “Vainadziņš”. No 2005. gada sekretāre Valkas novada bērnu un jauniešu centrā “Mice”.ĢimeneVīrs Agris strādā par šoferi Valkas novada domes Izglītības pārvaldēJaunākais dēls Jānis mācās Valkas ģimnāzijas 8. klasē, bet Mārtiņam un Gatim jau ir sava patstāvīga dzīve Valmierā
