Pagājušo trešdien Latvijas televīzijā visnotaļ interesanti bija vērot Jāņa Dombura raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, kur galveno lomu spēlēja pretendents uz Valsts cilvēktiesību biroja direktora amatu Nils Muižnieks.
Pagājušo trešdien Latvijas televīzijā visnotaļ interesanti bija vērot Jāņa Dombura raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, kur galveno lomu spēlēja pretendents uz Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) direktora amatu Nils Muižnieks. Nākamajā dienā Saeimā viņa kandidatūru neapstiprināja.
N. Muižnieks ļoti bieži minēja jēdzienu “starptautiskie standarti”. Kā zināms, ir stingrie, minimālie standarti starptautiskos dokumentos. Līdzās tiem ir principi, kurus katrā valstī var īstenot atšķirīgi, un vēl ir ļoti vispārīgi uzstādījumi, kam ir visplašākās iespējas dažādās valstīs atkarībā sabiedrības viedokļiem, vēstures, tradīcijām. “Piemēram, pēdējos gados daudzkārt atzīts, ka gan mediju žurnālistiskajā un mākslinieciskajā darbā, gan kino, gan reklāmā izpausmes brīvības robežas kļūst aizvien plašākas, provocējošākas, arī aizskarošākas un tamlīdzīgi. Tie nav standarti, tās ir tendences, kas maina līdzšinējos standartus. Un te nav stāsts tikai par “Al Jazeera” telekanāla saturu vai Maikla Mūra filmu, bet jo daudziem citiem piemēriem. Un variācijas vai interpretācijas, jau citu pamattiesību kontekstā, varam attiecināt arī, piemēram, uz vienu no galvenajām līdzšinējām VCB darba aktualitātēm — standartiem ieslodzījuma vietās,” uzskata žurnālists J. Domburs.
Jāievēro starptautiskās normas un pašmāju vajadzības
Cilvēktiesību ierobežojumu jomā jaunus parametrus veido starptautiskā cīņa pret terorismu, radot arī visnotaļ strīdīgus, piemēram, personiskās dzīves neaizskaramības ierobežojumus. Vienu no tiem, Briselē tapušu projektu par telefonsarunu plašāku kontroli, nesen konferencē minēja Egils Levits, norādot, ka Latvijai, kas vēl tik nesen piedzīvojusi totalitārā režīma totālo kontroli, pienāktos iebilst pret šādu projektu.
Kāds tam visam sakars ar VCB un tā direktoru? “Galvenokārt tāds, ka būtu ļoti svarīgi no jaunā direktora amata kandidāta skaidri saprast, un šai saprašanai vajadzētu būt arī deputātu vērtēšanas kritērijam, — kādi, no vienas puses, starptautiskie principi un precedenti ir atskaites punkts, vērtējot un akceptējot vai noliedzot brīvības vai varas ierobežojumus attiecībā uz to pašu raidījumā apspriesto naida kurināšanu, seksuālo minoritāšu jautājumiem, lojalitāti ceļā uz pilsonību vai daudz ko citu, bet, no otras puses, kādi pašmāju sabiedrības vairākuma argumenti vai pašmāju precedenti jāņem vērā,” portālā “Delfi” raksta J. Domburs.
Iespējams, kādam nepatīk N. Muižnieka kosmopolītiskās domas. Tās varētu īpaši nepatikt tiem labējo nacionālistu atbalstītājiem, kuri uzskata, ka latvietim itin visās nozarēs jāstāv pie ratiem, jo viņš joprojām ir apspiests savā tēvu zemē.
Lēnāk brauksi, tālāk tiksi
N. Muižnieka izturēšanās izraisīja pretrunīgas jūtas. Runā, ka viņa vecāki ir ļoti izglītoti un sirds inteliģenti cilvēki, kuri arī dēlam devuši labu izglītību. Tomēr, kā uzskata daudzi ārzemju latvieši, puisis, dzīvojot Latvijā, sagājis sviestā. Domburšovs bija interesants ar to, ka skaidri parādīja, kas ir kas. Kad raidījumā runāja Gardas meitene Liene Muzikante no “DDD”, N. Muižnieks augstprātīgi un izaicinoši smīnēja un gorījās, izrādot savu pārākumu. Diemžēl viņš tā arī nespēja izskaidrot un precizēt principus, pēc kuriem viņš vadās, piekarinot ekstrēmistu birkas. Ja runāt par padomju iebraucēju izraidīšanu jau ir ekstrēmisms, ko tad Muižnieka kungs domā par Izraēlas vadītājiem pēc kolonistu piespiedu evakuācijas no Gazas?
Protams “DDD” nostādnes daudziem šķiet par krasu un uzbrūkošu. Lai arī Gardam un viņa meitenēm ir teorētiska taisnība, tomēr, tādu politiku “taisot”, grūti nonākt pie pozitīviem rezultātiem. Iespējams, ja visu darītu mazliet saudzīgāk un prātīgāk, vietā būtu teiciens: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.”
Nav konkrēta procesu redzējuma
Par cilvēktiesību standartu pieņemšanu vai nepieņemšanu var diskutēt gluži tāpat, kā politikas kuluāros diskutē par integrāciju. Ko nozīmē integrācija, zina visi, bet kur un kam ir jāintegrējas, laikam ir “klusie standarti”.
Skatoties raidījumu, man kā vidusmēra cilvēkam visu raidījuma laiku Muižnieks neatstāja labu iespaidu. Katrs sarunas aspekts — varbūt tā, bet varbūt šitā. Tas tāds laipotāja stiliņš. Konkrētās atbildes VCB vadītāja amata kandidātam nācās izvilkt ar stangām. Faktiski jau viņu var saprast. Šis televīzijas raidījums notika pirms Saeimas 100 gudro lemšanas, kuru cilvēku ievēlēt šajā amatā. Uzstāšanās televīzijā kaut kādā veidā bija darba intervija, jo, visticamāk, augstā amata pretendenta atbildes vēroja arī deputāti, un, nedod Dievs, ja pateiksi kaut ko konkrētu — var dabūt pa seju no pretēji domājošajiem. Tomēr, tomēr, VCB vadītājam vajadzētu būt ar konkrētu redzējumu uz lietām. Nezin, vai pēc redzētā daudzi cilvēki dotos pie viņa pēc aizstāvības, jo Muižniekā neredzēja nekādas objektīvisma pēdas.
