Kārķu pagasta tautas namā mēnesi apmeklētāji varēja apskatīt kādreizējā mežziņa Aleksandra Luhaera gleznu izstādi. Svinīga izstādes noslēgšana notika 12. decembrī.
Pagasta pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Pilskalne stāsta, ka izstādi apmeklējuši apmēram 200 skatītāju. Izmanto pasaules pieredziŠobrīd mākslinieks ir uzgleznojis 36 gleznas, no kurām izstādē varēja apskatīt 15, kā arī divus zīmējumus. “Tā Aleksandram ir pirmā gleznu personālizstāde. Daudzi atnācēji bija pārsteigti, uzzinot, kā tapuši mākslinieka darbi. Aleksandrs ir ievērojis pat pasaules pieredzi – viņš gleznojot ir izmantojis linu eļļu, kas vairākus gadus bijusi izturēta saulē,” stāsta S. Pilskalne.Izstādē skatītājiem bija iespēja nobalsot par, viņuprāt, skaistāko gleznu. Par skatītāju visiemīļotāko darbu kļuva Sedas upes ainava pie Dakstu tilta, otro vietu ieguva glezna ““Kalējiņu” māja”, bet trešo – “Sils”. Pašam māksliniekam gan visvairāk patīk uzgleznotais Staburags. Daba un tajā redzamais jau kopš gleznošanas sākuma A. Luhaeram ir bijusi galvenā tēma. “Citādi jau arī nevar būt, jo 16 gadus esmu nostrādājis kā Meža dienesta speciālists mežā. Turklāt mūsdienu dzīve maz atšķiras no procesiem dabā. Vēja laikā dzirdam, kā augšā – koku galotnēs – viss šņāc un lokās, bet apakšā dzīve rit parasto ritumu,” filozofiski nosaka A. Luhaers.Atsacījies no melnās krāsasViņš atzīst, ka savos darbos neizmanto melno krāsu. “Pēc manām domām, melnā krāsa gleznu nomāc. Tā sastāv no ultramarīna, dzeltenās un sarkanās krāsas un tādēļ rada pelēcīgu noskaņu, kas man nav pieņemams. Patiesībā tā visa ir koloristika, ko es vēl mācos,” saka A. Luhaers.Viņš atklāj, ka ar eļļas gleznošanu nodarbojas no 1998. gada, bet ar zīmēšanu aizrāvies kopš bērnības. “Kādreiz bija doma kļūt par profesionālu mākslinieku, bet dzīve nāca ar savām korekcijām. Tomēr šo nodarbi neesmu aizmirsis,” atzīst A. Luhaers.Dabu kā galveno savu darbu tēmu A. Luhaers izskaidro ar tās skaistumu un neatkārtojamību. “Neviena diena dabā neatkārtojas, neviens saullēkts un riets. Tas ir brīnišķīgi. Man ir grūti iedomāties kaut ko skaistāku par mūsu Latvijas ainavu. Mani tā gleznās silda. Visi skatās, bet ne visi spēj saskatīt. Visa būtība ir krāsās un to atšķirībā,” apliecina A. Luhaers.Daba ar savu pievilcības spēku viņam itin bieži likusi ņemt rokās arī fotoaparātu. “Fotografēšana arī ir māksla, un es nepretendēju šajā jomā uz mākslinieka titulu. Es fiksēju tikai mirkļus to neatkārtojamības dēļ,” saka A. Luhaers. Līdz šim A. Luhaera gleznās bija redzams tikai pavasaris, vasara un rudens, bet šoziem, tuvojoties Ziemassvētkiem, mākslinieks ir sācis zīmēt savu pirmo ziemas ainavu.
