Sētniece Natālija Buglaka par manu ierašanos ir pārsteigta.“Vai, es nemaz nezinu, kādēļ man tāds gods. Daru savu darbu, un, tas, protams, labi jāpaveic,” viņa nosaka.
Tomēr redzu, ka sieviete jūtas iepriecināta, uzzinot, ka viņas padarīto ir ievērojuši un novērtējuši apkārtējo māju iedzīvotāji. Patiesībā ikdiena nav viegla. Ietves un namu pagalmi pie tiesas nama ir tikai viens sētnieces darba iecirknis. Vēl jāsatīra autoostas apkārtne, bet trešā teritorija sētniecei iedalīta pilsētas centrā. Ikdiena nav vieglaTagad, kad nav īpaši auksts un no gaisa nekrīt ne sniegs, ne lietus, izskatās, ka ar slotu strādāt nav grūti, bet tā nav vienmēr.N. Buglaka stāsta, ka darba netrūkst lapkritī. Tad spēj tikai sagrābt visas nokritušās lapas. Arī salā nav omulīgi strādāt. Tomēr ietvēm jābūt tīrām, lai kādi arī būtu laika apstākļi.Pulksten 6.00 sētniekiem jau jābūt darbā. Tad no pulksten 10.00 līdz 13.00 ir brīvs, bet no pulksten 13.00 līdz 17.00 atkal jābūt uz ietves ar darbarīkiem.“Par sētnieci strādāju jau kādus četrus gadus. Agrāk biju auklīte bērnudārzā, esmu bijusi arī bezdarbniece. Tas bija vissmagākais laiks dzīvē. Ir drausmīgi, kad nav darba. Esmu pieradusi strādāt, arī mana mamma ir ļoti čakla. Nemaz nezinu, kā var atļauties kaut ko pavirši paveikt. Ikvienā darbā taču jājūt atbildība,” uzskata N. Buglaka. Cits citu cienaSētniece atzīst, ka ar apkārtējo namu iedzīvotājiem viņai ir labas attiecības. “Vairāki itin bieži apstājas un labprāt parunājas. Šodien viena sieva žēlojās, ka laikam jau būšot sniegs, bet viņa gan to negribot,” saka N. Buglaka. Arī sētniece par apkārtējiem cilvēkiem var teikt tikai labus vārdus. “Neviens necenšas atkritumus nomest kur pagadās, un arī tas man palīdz darbā. Tā dzīvojam, cienīdami cits cita darbu,” apliecina N. Buglaka.
