Piektdien Blomes tautas namā mūķenēm vispiemērotākajā vietā – pagrabstāva zālē – vietējā teātrmīļu apvienība “Nenolaid rumpi” publiku priecēja ar izrādi “Piedod, Bokačo, ja vari” jeb “Mūķenes”. Blomēnieši atzīmēja izrādes piekto dzimšanas dienu.
Blomē amatieru teātris “Nenolaid rumpi” darbojas teju deviņus gadus. Pēdējos piecus gadus viena no iemīļotākajām izrādēm, ko viņi spēlē, ir “Piedod, Bokačo, ja vari”. Nav šaubu, ka šī komēdija iemantojusi skatītāju simpātijas, jo arī šoreiz zāle bija cilvēku pārpildīta. “Izrādes tēma ir par dabūšanu, arī nedabūšanu. Citas filozofijas te nav. Šī tēma jau nevar apnikt,” saka “Nenolaid rumpi” režisore Gita Skadiņa.Lomās – puse blomēniešuLai arī šo gadu laikā nospēlētas vairāk nekā 40 izbraukuma izrādes un vairākkārt “Piedod, Bokačo, ja vari” redzējuši paši blomēnieši, aktieri ir saglabājuši dzirkstelīti, ar ko pārsteigt savus skatītājus. Sniegums kļuvis izteiksmīgāks, profesionālāks, nezaudējot arī humora piedevu. Šādu sastāvu, kādā aktieri uz skatuves kāpa piektdien, publika redzēja pirmo reizi. Astoņu mūķeņu lomā bija iejutušās: Ilze Āboltiņa, Gita Skadiņa, Ritma Akule, Gunta Mangale, Zigeta Vīķele, Ginta Nulle, Iveta Vizuliņa un Vija Grosberga. Savukārt Mazeto lomu atveidoja Māris Briedis.Teātrmīļu apvienības dalībnieki smej, ka piecu gadu laikā izrādē spēlējuši teju puse blomēniešu. “Sastāvs mainās, jo arī mūķenēm dzimst bērni, viņas aizbrauc uz ārzemēm, citām ir maiņu darbs, bet vienu no mūsu mūķenītēm esam aizvadījuši mūžībā,” teic G. Skadiņa.Pēc izrādes visi ļāvās svētku noskaņojumam un līdz pat vēlai naktij svinēja izrādes piecu gadu jubileju. Īpašu pārsteigumu un sajūsmu izraisīja Blomes pagasta pārvaldes dāvātā torte ar garnējumu – mūķeni.Pieprasījums irNav tāda tuvējā pagasta Blomei, kurā “Piedod, Bokačo, ja vari” nebūtu redzēts blomēniešu izpildījumā. Pieprasījums pēc šīs izrādes nerimstas. Tomēr, kā atzina teātrmīļi, viņi šo izrādi spēlēs vēl tikai dažas reizes. Patlaban tiek iestudēta nopietnāka izrāde Federiko Garsijas Lorkas ‘’Bernardas Albas māja’’. Tā ir interesanta, bet smaga. Mums ar to nopietnumu ir pagrūtāk, jo kolektīvā visi esam jautri un pozitīvi,” stāsta “Nenolaid rumpi” režisore.
