No rīta uzzināju, ka pa nakti kūti apciemojuši zaglīgi zaldātiņi, kuriem sakārojies šašliku.
(260. turpinājums)
No rīta uzzināju, ka pa nakti kūti apciemojuši zaglīgi zaldātiņi, kuriem sakārojies šašliku. Tēvs bija manījis tikai mongoliskos sejas vaibstus, kad zagļi raustījuši sērkociņus. Stobru priekšā nācies atkāpties. Protams, paņemta bija mūsu aita, jo saimnieka vuškas izskatījās stipri kārnas.
Kad no rīta saimnieks stāstīja štāba virsniekiem par nekaunīgo zagšanu, tie tikai atgaiņājās. Neko nevarot zināt, te visādi mongoļi klīstot apkārt. Tie šķībacainie jau cūkas gaļu neēdot, tāpēc jūtoties mūžīgā badā. Bija redzams, ka šie virsnieki vairs nelīdzinās tam majoram, ar kuru sastapāmies pašā sākumā.
Bija pilnīgi skaidrs, ka šādā midzenī nav palikšana, tāpēc tēvs jau agri no rīta sajūdza zirgus un abus vezumus izbrauca pagalmā, bet virsnieki mums neļāva braukt, jo vajagot uzzināt izlūku ziņas. Tā pagāja gandrīz vesela stunda. Kad tēvs uzstāja pavisam neatlaidīgi, viens štāba kundziņš tomēr iznāca ar karti rokās un skaidroja, ka ceļš uz Ķeipeni esot bīstams, bet uz Taurupi vajagot būt brīvam. Kopā ar saimnieku izsprieda, ka kaut kāds tur tilts pār upīti gan būšot saārdīts, tāpēc vienu pāris kilometru garu posmu mums ieteica izbraukt pa kreisi no galvenā ceļa, jo tur vedot parastais lauku ceļš gar kādām mājām.
Migla vēl nebija izklīdusi, kad devāmies mājup.
Mājupceļš.
Ja rēķina kilometros, tad mājupceļš no “Pluņķiem” mums bija krietni īsāks par turpceļu. Ja, dodoties bēgļos, mēs nobraucām gandrīz 40 kilometru, tad tagad taisnais ceļš jau vairs bija tikai 25. Normālā laikā un ar normāliem vezumiem tas būtu paveicams cēliena laikā. Bet mūsu pārvietošanās ātrumu ierobežoja gan saitē vedamā govs, gan apmulsušās aitas, gan arī šurpu un turpu braukājošie kara rati.
Pats ceļojuma sākums nebija grūts. Tēvs ar pirmo vezumu un aiz tā piesieto govi brauca pirmais, pēc tam otro vezumu kučierēja māte, lielākajās grambās pieturot arī meitēnu, lai nenoveļas no lādes.
Visu varzu noslēdzu es ar aitu bariņu, kas tagad bija kļuvis par divām mazāks, bet kas daudzo traucējošo apstākļu dēļ aizvien vairāk centās lēkt pāri grāvim un vicot pa tīrumiem vai krūmiem. Līdz ar to manām kājām burtiski noskrieto kilometru skaits bija vismaz dubultīgs.
