Vairums no mums uzskatīs, ka labāk dzīvo tas, kam vairāk naudas. Neņemos spriest, cik labi jūtas tie miljonāri, par kuru drošību rūpējas bruņoti apsargi.
Vairums no mums uzskatīs, ka labāk dzīvo tas, kam vairāk naudas. Neņemos spriest, cik labi jūtas tie miljonāri, par kuru drošību rūpējas bruņoti apsargi.
Skaidrs tomēr, ka naudas pietiekamība ir stipri subjektīva, jo viens sapņo par villām eksotiskās Indijas okeāna salās un personīgo jahtu, citam pietiek ar pilnu vēderu vismaz reizi dienā. Un vai drīkstam salīdzināt, teiksim, somālieša un zviedra vai soma ienākumus, rēķinot dolāros, ja viens cauru gadu var staigāt puskails un mitināties vieglas konstrukcijas namiņā, kuram nav vajadzīga apkure, bet citam jākrāj simts pie simta, lai pārlaistu kārtējo ziemu ar trīsdesmitgrādu salu. Un tomēr pasaule iekārtota tā, ka tieši skarbākā klimata apstākļos tautas sasniegušas visaugstāko dzīves standartu.
Vēl mēs reizēm sakām, ka nauda vajadzīga tālab, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Bet praksē notiek tā, ka atsevišķu vēlmju piepildījums piesaka jaunas vēlmes, un tad cilvēks sāk atgādināt to veceni no Puškina pasakas par zelta zivtiņu. Dzīve reizēm ir kā leģendārā šagrenāda, kura pēc katras vēlmes piepildījuma sarūk aizvien mazāka. Bet paraudzīsimies, kā tas viss atspoguļojas pasaules un Latvijas notikumos.
Naftas nauda
Pati bagātākā ar naftas resursiem ir Saūda Arābija, turklāt melnā šķidruma ieguve vislētākā. Tāpēc valsts burtiski peld dolāros, un ir tikai likumsakarīgi, ka agrāk atpalikusi tuksnešu ganu tauta tagad dzīvo pārticībā un greznībā, kur izglītība par brīvu, kur dažu prinču automašīnām rokturi no tīra zelta. Bet arī Saūda Arābijā atradīsim neapmierinātos, kuri uzskata, ka karalis nepareizi tērē milzīgos ieņēmumus.
Pati pirmā vieta turīguma ziņā pasaulē tiek piešķirta Norvēģijai, kur tauta kopumā dzīvojot vislabāk. Ziemeļjūras nafta šo kādreiz atpalikušo kalnu un fjordu zemi dažu gadu desmitu laikā pārvērta līdz nepazīšanai, bet cilvēkiem ar to nepietiek. Par to liecināja nesenās parlamenta vēlēšanas, kurās panākumus guva sociālisti. Vieniem gribas, lai skolēniem skolās būtu siltas pusdienas (Norvēģijā bērni pusdieno ar līdzpaņemtajām sviestmaizēm). Citiem nepatīk, ka valstī pašas augstākās cenas Eiropā. Ka arī algas ir pašas augstākās, tas liekas pašsaprotami, bet dienišķās maizes cenas visi grib zemākas. Bet cenas savulaik radīja inflācija, ko izraisīja straujais algu paaugstinājums strādājošajiem.
Krievija jau Brežņeva laikā uz īsu brīdi pieredzēja augstās naftas cenas. Tad mūsu veikalos parādījās šis tas no importa, pats personīgi tolaik nopirku somu uzvalku. Padomju rūpnīcu vadītāji jau sāka uztraukties, ka nāksies bankrotēt. Bet nafta kļuva lēta, un atkal uzvarēja ģenerālis Deficīts.
Putina valdīšanas gadi iekrituši īstā laimes periodā, kad dolāri valsts kasē ieplūst platā straumē. Nu Putins kā labais burvis sola visiem krietnus pielikumus — ap 20 procentiem gadā. Un ministri spriež, ka būtu jauki, ja izdotos inflāciju samazināt zem 11 procentiem. Ak, un mēs uztraucamies par sešu procentu inflāciju! Lai attīstītu ražošanu, Krievija sāk izmantot hipotekāro kreditēšanu — par 16 procentiem gadā.
Degvielas dārdzība
Ja dārga nafta, tad dārga arī degviela. Kaut benzīna cenā naftas ieguves izmaksas ir tikai 16 procentu, pārējais ir nodokļi un peļņa. Saūda Arābija un Norvēģija šo peļņu liek lietā, bet Krievija tikai eksperimentē. Latvijai naftas nav, bet peļna tomēr tiek dažiem tirgotājiem. Arī valstij tiek nodokļi. Jo dārgāks benzīns, jo lielāka nodokļu masa, un līdz ar to valdība var runāt par algu un pensiju palielināšanu (kas savukārt provocēs cenu pieaugumu). Norvēģijā algas pieauga straujāk nekā cenas, un lai nu Dieviņš dod, ka arī latvieši pieredzēs to pašu.
Krievija degvielas cenas mēģina regulēt ar eksporta nodevām, jo pilnīgi brīva tirgus apstākļos visa iegūtā nafta tiktu pārdota ārzemēs. Un tomēr arī Krievijā degviela kļūst aizvien dārgāka. Nupat uztraucas laucinieki, kuri nespēj novākt labību, jo valstī nav nekāda zaudējumu kompensācijas mehānisma. Valdība sola vismaz atlīdzināt par neplānotajiem apkures izdevumiem. Ekonomisti prognozē, ka pavasarī Krievijā 95. markas benzīns maksās jau 30 rubļu litrā (aptuveni 60 santīmu).
Visprātīgāko ieteikumu valdībai izteica kāds krievu ekonomists, proti, ar skubu jābūvē modernas naftas pārstrādes rūpnīcas, kas ražotu eksportam piemērotu benzīnu. Tas būtu izdevīgi arī Latvijai, jo tad “Lukoil” varētu kļūt par nopietnu konkurentu “Statoil” un citiem pusmonopolistiem.
Tagadējie pārmetumi Latvijas valdībai, ka tā neko nedara degvielas cenu pazemināšanai, ir nevietā. Valdība var samazināt nodokļus, bet tad nāktos iesaldēt algas skolotājiem, ārstiem, policistiem. Latvija nevar ietekmēt globālos procesus ekonomikā.
Cik varam ietaupīt?
Varam sviesta vietā lietot margarīnu — tas gandrīz viss, ko varam darīt, taupot uz vēdera rēķina. Varam taupīt, braucot ar velosipēdu. Braukt uz Rīgu vienam ar personīgo automašīnu ir milzu izšķērdība. Ja turīgie tā dara, tad tas jau robežojas ar netikumu. Ja mašīnā brauc četri cilvēki, tad sanāks krietni lētāk nekā ar autobusu.
Vai autobusu biļetes kļūs dārgākas? Ja lielie “Scania” turpinās kursēt ar diviem pasažieriem, tad biļešu sadārdzinājums neizbēgams. Ja pasažieru skaits vismaz dubultosies, tad cenu pielikums nebūtu pieļaujams. Ar noteikumu, ka pārējie nosacījumi, valsts dotācijas ieskaitot, paliek nemainīgi.
Kad cilvēki izjūt zināmas grūtības, bieži sākas kurnēšana par tiem, kam ir. Kam tiek Briseles nauda, kam savulaik laimējies tikt pie īpašumiem. Tad vienam otram gribētos, lai bagātajiem viss tiktu atņemts un sadalīts nabagiem. Bet viens dzīvesgudrs vīrs reiz man sacīja, ka nedrīkst dot lielu naudu nabagam, jo nabags nezina, kā pareizi tērēt. Kas attiecas uz privatizācijas gaitā iegūtajiem uzņēmumiem, tad šodien svarīgi trīs nosacījumi. Pirmkārt, lai uzņēmums strādā un ražo tirgum. Otrkārt, lai strādniekiem maksā algas. Treškārt, lai valstij maksā nodokļus.
Bet tiem, kas alkst pēc Lemberga miljoniem, der atcerēties, ka taupīt var arī ar atteikšanos no pīpēšanas un krutkas pļumpēšanas. Sakiet, vai kāds nabags to jau izdarījis?
