Tradicionālajā Valkas ģimnāzijas rīkotajā aptaujā Roberts Skrajāns ir kļuvis par “Gada cilvēku pilsētā”. Tas ir gana nozīmīgs iemesls, lai ar Robertu iepazīstinātu plašāku auditoriju, jo savu vienaudžu vidū viņš ir visnotaļ ievērots.Pašlaik darbdienās viņš atrodams tikai Rīgā, taču nedēļas nogales pavada mājās Valkā un kārto dažnedažādas ar mūziku saistītas lietas. Roberts ir sapratis, ka nevis biznesa lietu, bet neparastu muzikālu pasākumu organizēšana ir viņa dzīves aicinājums. “Daru to, kas man patīk, ko jūtu. Vismaz cenšos. Tās lietas mainās – vienā brīdī ir vienas intereses, citā – atkal kas jauns. Nekad neesmu jutis sevī vēlmi kļūt par mūzikas izpildītāju, esmu mūzikas klausītājs un baudītājs,” savu pašreizējo dzīves kredo cenšas definēt Roberts. Ziņu, par piešķirto titulu ģimnāzijā viņš uzņēma ļoti pozitīvi un kā atgriezenisko saiti no auditorijas, ar kuru ir strādāts. Tas nozīmē, ka uzņemts vajadzīgais virziens, ka rīkotie pasākumi bija ieguldīto pūļu vērti un jāturpina vien darboties. Puisis zina, ka Valkā ir gana daudz jauniešu, kuri vēlas strādāt un palīdzēt, lai šī izklaides un pašapliecināšanās forma dzīvotu ilgstoši. Viņi vēlas kopt nevis popkultūras, bet subkultūras lauciņu.Roberts atzīst, ka viņa organizētajiem pasākumiem nav tradicionālās reklāmas, sazināšanās un popularizēšana notiek interneta vidē. Tas tādēļ, lai izvairītos no daudzām, jauniešuprāt, nevajadzīgām birokrātiskām formalitātēm. Savējie zina, kur un kad ierasties. Šie pasākumi nav orientēti uz lielām cilvēku masām ar dažādu gaumi. Tos var salīdzināt ar mājas viesībām, kad zināmus cilvēkus aicina pie sevis uz māju, nevis izpausties svešā teritorijā, piemēram, zaļumballē.Ritenis tālāk aizripo patsViss sākās ar to, ka puisim radās liela interese par dažādiem neatkarīgajiem (nekomerciāliem) latviešu mūziķiem. “Kopā ar draugiem gribējās kaut ko interesantu uztaisīt un ataicināt tos, kas pašiem patīk, lai parādītu arī draugu draugiem. Tā radās festivāls “Borderrock”,” atceras Roberts. Pēc tam jau ritenis sāka ripot pats un radās daudz jaunu ideju. Puisis uzreiz piebilst, ka viņš savos centienos nav viens, varbūt tikai aisberga redzamā daļa. Bez draugu atbalsta nekas nenotiktu. To viņam ir daudz, tāpēc varot nosaukt tikai dažus galvenos – Andri Vilisteru, Ivo Čuhačevu, Gintu Grehovu un Anci Empeli. Pārējie sevi zinās paši.“Mums ir izveidojusies lieliska sadarbība, jo cits citu labi saprotam, tāpēc viskautko varam sarunāt un lietas ir vienkāršāk organizēt,” smaida Roberts. Viņš uzskata, ka saistībā starp darītājiem, viņu draugiem un draugu draugiem vīziju īstenošanā izpaužas menedžmenta process.Telpas pārvērš līdz nepazīšanaiDivi beidzamie lielākie mūzikas pasākumi notika Meža ielā, kur ar Māra Staļa svētību divstāvu industriāla tipa ēku jaunieši pārvērta par neierastā mērcē veidotu multiklubu. Tur tika uzaicināti interesanti “dzīvie” un “pusdzīvie” mūziķi, dīdžeji, un tas viss kopā veidojās par neatkārtojamu emocionālu miksli īpašā gaisotnē, kur katrs troksnis kļūst par mūzikas sastāvdaļu. Viņus papildināja videomākslinieki gan ar sagatavotām lietām, gan ekspromtimprovizācijām. “Mūsu galvās redzesloks nemitīgi paplašinās un tā, ko sauc par rokmūziku, ir aizvirzījusies otrā plāksnē. Meklējam jaunus laukus un pēdējos pasākumos tos atrodam elektroniskajā mūzikā,” skaidro Roberts.Jautāts, kā notiek vietas meklēšana pasākumu rīkošanai, viņš atbild, ka tās tiek atrastas it kā nejauši, braukājot ar velosipēdu pa Valku. Tā bija arī ar ēku Meža ielā 4.Gan Rīgā, gan citviet par kultūras centriem veidojas bijušās industriālās teritorijas. Valkā gan tādu nav daudz. Ir interesanti, ka, ieejot diezgan nekoptās ar gružiem un putekļiem klātās telpās, dažās nedēļās tās pārvēršas līdz nepazīšanai – par mājīgu klubu ar deju zāli, interesantām gaismām un izstāžu zāli. Jaunu vietu apgūšana notiek ik pa brīdim. Neliels avangardisks un ekstrēms pasākums ar trokšņu mūziku bija kādā neapsildāmā garāžā Jaunajā ielā, turklāt ziemā. Pagājušā gada janvārī viens pasākums notika Lugažu muižā un citviet Valkas pagasta teritorijā un tie ir vienīgie, kurā tika piesaistīta sponsora (pagasta padomes) nauda. Tā deva lielāku rīcības brīvību. Roberts šaubās, vai viņam būtu interesanti veidot kādu pasākumu kultūras namā vai tradicionālā lauku klubā. Pat Rīgas klubos nē, jo šis apzīmējums viņam ne ar ko labu neasociējas.Vispirms jārada kluba vīzijaR. Skrajāns domā, ka jauniešiem pietrūkst diskotēku kā atpūtas veida. Ja viņa laikā tādas skolā bija vismaz reizi mēnesī, tad tagad – labi ja pāris reižu gadā. Jautāts par attieksmi pret iespējamo mūzikas klubu Valkā vienā no padomju armijas angāriem, Roberts nedomājot apstiprina, ka tas būtu viennozīmīgi pozitīvi. Vispirms jau tāpēc, ka tā ir pateicīga vieta ar labu skaņas izolāciju. Valkā nav daudz kultūrvēstures objektu, tāpēc angāri noteikti jāapdzīvo.Roberts uzskata, ka nozīmīgi ir redzēt mūzikas kluba vīziju. Tieši tā noteiks, cik daudz darba un līdzekļu tur jāiegulda. Uz jautājumu, vai viņš nevēlētos veidot šo vīziju, puisis teic, ka tam vēl neesot gatavs, jo klubā pasākumiem jānotiek regulāri un tas veido piesietības sajūtu. Patīkamāk esot būt pilnīgi brīvam, taču kādi ieteikumi angāra iekārtošanai noteikti rastos. Šim kultūras dzīves mezglam vajadzētu būt daudzfunkcionālam, lai notiktu aktīva apmeklētāju cirkulācija un viņiem būtu iespēja izvēlēties mūziku ar sev tīkamiem ritmiem, izvēlēties atpūtai sev tīkamu stūrīti. Lielajos kultūras namos visus sastumj vienā bundžā un cilvēkiem nav iespēju izvēlēties konkrētajai noskaņai piemērotu izklaidi.
ROBERTS SKRAJĀNS
Dzimis 1984. gadā ValkāIzglītība:2002. gadā pabeigta Valkas 1. vidusskolaRīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes Mazo un vidējo uzņēmumu vadības programma pabeigta 2006. gadāPašlaik mācās Kultūras akadēmijas maģistrantūrā Kultūras menedžmenta programmas 1. kursāDarbs:2007. – 2008. gadā kredītiestādē “Inserviss”Vecāki:Māte Lita Skrajāne zvērināta advokāteTēvs Juris Skrajāns mūziķis grupā “Keksi” un autopārdošanas menedžeris
