Arvīds D. DeģisMan tevi iepazīt šī ir visdairākā dzīveno visām, ko esmu pārcietisšis fakts nav traucēklisman tevi iepazītlīdz dzelmēmlīdz mielēmlīdz atklāsmēmun miljons gadu senām fosīlijāmTavs Romeo (zem kāda balkona Veronā)Es dievinu to… Dievinu veidu, kā tu saki arlabunaktikā tu apsoli mani apciemot miegādievinu to, kā tu sūti gaisa skūpstuskā tavas sirds melodijas izspēlējisLiepājas simfoniskais orķestris. Dievinu to, kā tu manu dzīvi dievišķo, − cik daudz nozīmē patvērums tavās acīs.Anita Anitīna* * * Pasaule smaržo pēc rīta.pēc labas dienas, kas nāk. Pēc kaut kā liela un tīra, Kā apsolījums kaut kam. Negribas spogulī vērties, Bet iet pretī tam, kas nāk. Būt daļai no pasaules plašās, Sevi atdarīt brīnumā. Un nedomāt, nedomāt, nedomāt Par dubļiem, ko dzīve liek brist, Par to, ka, pat nepieskaroties, Vistuvākais cilvēks spēj sist. Ar labu atdarīt ļaunu, Bet ko pret izsmieklu likt? Mierinājumu – katrs Saņem to, kas ir nopelnīts? Pasaule smaržo pēc rīta. Par pārējo – nedomāt, Un nelaist šai tīrajā brīdī Neko sliktu un smagu sev klāt.
