204. turpinājums. Man, kā jau puikam, par visu nāca lielais smējiens. Kā šodien redzēta stāv acu priekšā aina. Marija todien ārdīja mēslus otrpus dzelceļa, un mamma sūtīja Ausmu, lai pasauc Mariju pusdienās.
(204. turpinājums)
Man, kā jau puikam, par visu nāca lielais smējiens. Kā šodien redzēta stāv acu priekšā aina. Marija todien ārdīja mēslus otrpus dzelceļa, un mamma sūtīja Ausmu, lai pasauc Mariju pusdienās. Meitēns arī uzrāpās uz dzelzceļa uzbēruma un visā spēkā sauca Mariju ēst. Pēc trešā vai cetrutā aicinājuma uzrunātā pagrieza galvu un atbildēja:
— Jā–ā!
Tad Marija saņēma mēslu ārdāmās dakšas aiz kāta gala un, darbarīku pa zemi vilkdama, lēnā gaitā nāca mājup. Tas bija ļoti raksturīgi, ka visu, ko vien bija iespējams, Marija nenesa rokās, bet vilka pa zemi. To noskatīdama, arī mūsu Ausma reizēm cilpoja pa pagalmu, kādu žeksti aiz sevis vilkdama un savā bērna nodabā “jā–ā” locīdama. Mammai bija reizēm pat neērti, jo slimu cilvēku izsmiet nebija glīti, bet ko tu mazam bērnam aizrādīsi.
Visa kronis bija Marijas slavenais vezums, kas tēvu ārkārtīgi nokaitināja. Tajā gadā lieliski paaugusī labība sagādāja lielas rūpes, ja nebijis gūstekņa Fedjas, tad vispār nejaudātu visu paveikt. Bet labība bija nopļauta un izžuvusi, atlika vest šķūnī. Rudzu vedamā laikā uz vezuma nācās stāvēt man, kaut nevarēju izdarīt tēvam pa prātam. Bet vasarāju vešanas laikā man bija jāgana govis, tāpēc vezumus taisīt nācās Marijai. Ar vasaras kviešiem kaut kā galā tika, jo tik vērtīgu labību tēvs cēla augšā ar sevišķu rūpību, ar dakšām uzdurtiem klēpjiem pats apstaigādams stūrus un visu nolikdams īstajā vietā. Marijai tad atlika vienīgi piemīt ar kāju. Bet negals sākās ar miežiem, kas vispār vezumu taisīšanai ir pati nejēdzīgākā labība. Miežu stiebri ir ļoti slīdīgi, tādus pat grūti uz dakšām uzdurt un pacelt. Un Marija kā jau parasti — it kā pusmiegā tikai mīņājās un katru pasniegto klēpi rauš sev zem kājām.
(Turpmāk vēl).
