Divas novembra nedēļas aizrit sarkanbaltsarkanā karoga un Latvijas valstiskuma zīmē. Šonedēļ nosvinējām Lāčplēša dienu, bet nākamnedēļ jau Latvijas gadadiena. Iedegtās sveces, karogu plīva, militārā parāde uz brīdi liek aizmirst dižķibeles klapatas un nomāktību sirdī izstumj lepnums par savu zemi. Šķiet, man tā nav vienam. Esmu ievērojis, ka daudzi šajās dienās aizmirst rūgtumā izteiktos vārdus par valdību, tās neprasmi, par korumpētību politiķu vidū un neslēpj saviļnojumu par izcīnīto brīvību. Jā, laikam ritot, valsts svētki vairs nav svētki katrā ģimenē. Daudzos gadījumos tie ir izgājuši no ģimenes loka un palikuši tikai oficiālu pasākumu ietvaros. Atminos, kā tālajos padomju gados klusībā dažu draugu vidū pieminējām 18. novembri un sapņojām, paši gan tādām iedomām neticēdami, ka reiz varēsim atklāti svinēt šos svētkus. Toreiz brīvu Latviju iedomājāmies ļoti ideālistiskā gaismā. Tagad liela daļa latviešu sajūt rūgtumu par šo valsti. Un tomēr – ir kaut kas tāds, kas šajās dienās liek straujāk pukstēt sirdij, un negribas pieminēt politiķus, kas zaudējuši tautas uzticību. Gribas pārdzīvot svētku izraisītās emocijas. Tās rodas, skatoties Latvijai veltītās filmas, izrādes, klausoties dzeju un dziesmas. Lai kā mēs būtu sāpināti ikdienā, novembrī ir dienas, kad skepsi nomaina lepnums un prieks par savu zemi. Sirmiem vīriem un sievām, kas piedzīvojuši karu un izsūtīšanas, līst saviļņojuma izraisītas asaras. Tas viss dod cerību, ka Latvija latviešu sirdīs nav mirusi, un pārliecību, ka valstiskums nav jāmeklē valdošajā elitē, bet pašā tautā.
