Ja nebūtu 11. un 18. novembra, tad arī Latvijā šis gadalaiks būtu viens no gada drūmākajiem periodiem. Taču, pateicoties šiem zīmīgajiem datumiem, novembra vidus ir kļuvis par ikgadēju valstiskā patriotisma laiku, kurā emocionāla saviļņojuma sajūtas pārņem pat daudzus ikdienā tik atturīgos un vienmēr rēķinošos latviešus. Šis laiks ļauj mums sajusties kā daļai no kaut kā liela un nozīmīga, kā daļai no latviešu tautas, kurai ir gan savi varoņi, gan savas uzvaras un, jāatzīst, arī zaudējumi. Tikko esam aizvadījuši Lāčplēša dienu. Tā parādīja, ka šīs dienas nozīmība nav zudusi un cilvēki joprojām iet gājienos ar lāpām, ietur klusuma brīdi pie varoņu kapiem un joprojām pēta Lāčplēša ordeņa kavalieru dzīvesstāstus un veido piemiņas plāksnes šiem cilvēkiem.Domājams, arī 18. novembrī būs līdzīgi un lielākajai daļai pilsoņu valstiskā neatkarība neasociējas ar to politiķu kopumu, par kuriem nudien nevaram lepoties.Cilvēkiem ir paradums uzdot sev nozīmīgus jautājumus. Piemēram, kas un kāda ir mana valsts, cik daudzslāņaina ir tās jēga un kas ir šī jēdziena sastāvdaļas. Dzirdēts, ka normālā valstī cilvēkam vajadzētu justies laimīgam. Diemžēl jau nezin cik paaudzēs nedzīvojam normālā valstī. Okupācija, kari, represijas un daudzas citas negācijas ir atstājušas dziļas pēdas cilvēku dvēselē. Tomēr, tā vai citādi, sava valsts, iespēja tai dot savu personīgo pienesumu, justies drošībā un labklājībā allaž bijis ikviena cilvēka sapnis. Tas jātur godā, jo tikai tā sapņi piepildās.Valsts jēdzienu nevar ietvert Brīvības piemineklī, karogā, himnā, likumos, Saeimā un valsts robežās. Šiem simboliem un vērtībām ir jābūt sirdī, sakņotiem dziļā mīlestībā, ko nespēj sagraut nedz nauda, nedz bauda.
