Rudens vēji kad baisi.Daugava mutuļos jauc,Izdzirda vētrainie gaisi:Dziļumos Lāčplēsis sauc!Kopā ar dzīviem un veļiemVaroņi pulcēties sāk,Raugi pa rasainiem ceļiemMūžīgā Latvija nāk! 11. novembris – 1919. gada Latvijas Bruņoto spēku lielākā un lepnākā diena, kad ar uzvaru beidzās kauja par mūsu galvaspilsētu Rīgu. Šajā dienā gavilēja visi Rīgas Vidzemes pilsētu baznīcu zvani. Šajā dienā tika dibināts Lāčplēša Kara ordenis, tāpēc īsumā pat to. Pirmā doma bija saukt to par Imantas ordeni, bet tā kā visgrūtākās cīņas bija notikušas ar vāciešiem, tādēļ ordeņa nosaukumam izvēlējās A. Pumpura episko sacerējumu „Lāčplēsis”. Tā pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums ieguva Lāčplēša Kara ordeņa nosaukumu.Pirmā LKO pasniegšana notika 1920. gada 11. novembrī Rīgā, Esplanādes laukumā, un to pasniedza Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste. Pēdējā LKO pasniegšana notika 1928. gada 11. novembrī Liepājā, Kara ostā, un tos pasniedza Valsts prezidents Gustavs Zemgals.Astoņu gadu laikā dome, ieskaitot arī ārzemniekus, bija piešķīrusi:LKO I šķiru – 11 gadījumos;LKO II šķiru – 61 gadījumā;LKO III šķiru – 2072 gadījumos.Baigā gada laikā asinssarkanie ledus puteņi Lāčplēšus aizrāva pirmos. Latvijas brīvības cīnītāji – Lāčplēši – mira bada nāvē Noriļskā, tika šauti Maskavas, Astrahaņas un Novosibirskas cietumos. Mūsu armijas paveiktais atbrīvošanas karā ir vesels varoņstāsts. No mūsu Nacionālās armijas pirmajiem karavīriem jāmācās, kā vajag mīlēt savu Tēvzemi un cīnīties par tās brīvību. Lai no jauna modrs top mūsu skats, sargājot atgūto Tēvzemi, ko izkaroja pirmā Nacionālā armija un tās drošsirdīgie cīnītāji – Lāčplēši. Lāčplēšu varoņdarbi pieder vēsturei un pagājušajam laikam, bet viņu gars nekad nedrīkst mirt mūsu atmiņās. Viņu piemiņu godinot, lai solāmies būt cienīgi viņu sekotāji, kuri izšķirīgā brīdī, tāpat kā toreiz, varētu teikt: „Ņem, Latvija, Tavs esmu viss!”Lai mūs visus vieno Lāčplēša ordeņa devīze – „Par Latviju!”!Juris Trezuns, LAO Valmieras 8. pulks, Smiltenes novada nodaļas priekšnieks
