Smilteniete Gundega Matveja šomēnes bija kāzās Amerikā. Ņūmeksikas štata Santafē pilsētā 3. septembrī “jā” viens otram teica Kellija Šenona un Braiens Egolfs.
Smilteniete Gundega Matveja šomēnes bija kāzās Amerikā. Ņūmeksikas štata Santafē pilsētā 3. septembrī “jā” viens otram teica Kellija Šenona un Braiens Egolfs.
Iespējams, ir smiltenieši, kuri joprojām atceras Kelliju — ASV Miera korpusa brīvprātīgo palīdzi. Viņa dzīvoja Smiltenē trīs gadus — mācīja angļu valodu pilsētas ģimnāzijā un konsultēja nevalstiskās organizācijas.
Pagājuši pieci gadi, kopš Kellija atgriezās ASV. Par Latviju amerikānietei atgādina šeit iegūtie draugi, melnā kaķene Kaija — Smiltenes skolēnu dāvana — un joprojām labā latviešu valodas prasme. Amerikā Kellija pabeigusi studijas, izvēlējusies darbu augstskolā un šomēnes piedzīvojusi vienu no svarīgākajiem notikumiem savā dzīvē — izgājusi pie vīra. Viņas vīrs Braiens ir jurists un aktīvi darbojas politikā.
Šobrīd jaunais pāris atrodas Dienvidāfrikā medus mēneša ceļojumā.
Viesiem jāierodas kovboju zābakos
“Ziemeļlatvija” aicināja Gundegu pastāstīt, kā precas amerikāņi. Vai arī dzīvē viņi laulājas tāpat, kā to rāda Holivudas filmās, — pompozi, ar līgavas pušķa mešanu un ķeršanu, daudzstāvu torti, greznu līgavas kleitu un gājienu pie altāra cauri kāzu viesu pārpildītai baznīcai?
Tajā ir tikai daļa taisnības, secina Gundega. Smilteniete stāsta, ka Kellijas un Braiena kāzas bija citādas. Viesi izsūtītajos ielūgumos bija lūgti ierasties kovboju zābakos. Pats ielūgums bija rakstīts uz ādas sloksnes, Mežonīgo Rietumu stilā.
“Kad braucu uz Ameriku, man teica — nu tad ķer to līgavas pušķi! Filmu un grāmatu iespaidā mums ir izveidojies stereotips par amerikāņu kāzām. Taču tas ir atkarīgs no jaunlaulāto izvēles. Kellija un Braiens gribēja netradicionālas kāzas. Viņu laulību ceremonija bija maksimāli īsa un notika pie mājas mauriņā, pa kuru kādreiz bērnībā skraidīja Kellijas vīrs. Kellija teica — viņa negrib, lai ceremonija ir salkana, sērīga un tik gara, ka visi ir noguruši no garu apsveikuma runu klausīšanās.”
Jauno pāri salaulāja mācītājs. Līgava bija tērpusies oriģināla stila tērpā — baltā korsetē ar izšūtām sarkanām puķītēm, krēmkrāsas svārkos un kovboju zābaciņos, kurus greznoja sarkani sīki ziedi. Plīvurs bija vienkāršs. “Kellija nopirka parastu kleitu, to izārdīja un palūdza, lai uzšuj tādu, kādu viņa grib. Pirms kāzām iegājām līgavu kleitu veikalā. Tur gan bija tādi tērpi, kādus rāda filmās, — kuplas, baltas, gaisīgas kleitas kā putukrējuma kūkas,” salīdzina Gundega. Viņai labāk patīk Kellijas izvēlētais stils.
Viens no amerikāņu ticējumiem ir tāds, ka līgavainis nedrīkst redzēt līgavas kleitu līdz laulību ceremonijai. Savukārt līgava īsi pirms kāzām dodas uz gaidāmo svinību norises vietu un fotografējas kāzu kleitā viena, bez līgavaiņa.
Kāzās nedāvina ziedus
Kad precas amerikāņi, kāzu galdā noteikti ir daudzstāvu torte. Jaunlaulātie to kopīgi sagriež un cienā viesus. Kellijas un Braiena kāzu torte bija zaļa, ar marcipānu un saldām puķītēm.
Gundega ievēroja, ka atšķirībā no latviešu kāzām amerikāņi jaunajam pārim nedāvina ziedus. Tikai tad, kad Kellija tēvam pie rokas devās pretī līgavainim, abiem pa priekšu gāja maza meitenīte un kaisīja rožu ziedlapiņas. Pārējie ziedi tika izmantoti telpu un āra noformējumā. Daudz to bija uz kāzu galdiem.
“Mums ir pierasts, ka līgavu pušķus veido greznus un sarežģītus. Kellijai bija ļoti vienkāršs pušķītis. Varbūt amerikāņi ziediem nepiešķir lielu nozīmi,” pieļauj Gundega.
Vēl atšķirībā no Latvijas amerikāņi dāvanas jaunajam pārim pasniedz pirms kāzām — pārsvarā sūta pa pastu. Gandrīz katru dienu pie mājas durvīm stāvējusi kāda kaste.
Gundega izvēlējās tādu kāzu dāvanu, ko var ērti ņemt līdzi lidmašīnā. “Viena no manām draudzenēm apglezno zīdu. Viņa pēc pasūtījuma apgleznoja Kellijai šalli un viņas vīram kaklasaiti. Viņiem patika. Kellija pat gribēja šalli likt pie sienas. Es teicu — neliec pie sienas, nēsā.”
Svinības rīko senā rančo
Kellija un Braiens pirms kāzām neizklaidējās vecmeitu un vecpuišu ballītēs, kas arvien populārākas kļūst arī Latvijā. Gundega pieļauj, ka šīs trakulīgās izklaides aizstāja vakariņas tuvākajiem radiem un draugiem — gan jauniešiem, gan gados vecākiem cilvēkiem. Tās rīkoja Braiena tēva otrā sieva elegantā restorānā. Pēc vakariņām tie jaunieši, kuri gribēja, devās izklaidēties uz bāru.
Pēc bāra Kellija brauca uz savu māju, bet Braiens palika nakšņot viesnīcā. Abi viens otru atkal ieraudzīja tikai kāzās. “Amerikāņiem ir tradīcija, ka naktī pirms kāzām līgavainis nenakšņo mājās,” skaidro Gundega.
Laulību svinīgajā ceremonijā klāt bija tikai jaunā pāra tuvākie cilvēki, arī Gundega. Plašākas svinības notika vakarā ārpus Santafē pilsētas kādā rančo — aptuveni 400 gadu vecā viesu namā. Galdi bija klāti pagalmā uzslietās teltīs. “Ļoti romantiski,” vērtē Gundega. Īpaši sajūsmināta viņa bija par “dzīvo” mūziku. Visu laiku fonā dziedāja un ģitāru spēlēja kovbojs. Tas nebūtu nekas īpašs, ja vien muzikants nesēdētu zirga mugurā.
Mičošanas, šķīvju plēšanas un tamlīdzīgu padarīšanu amerikāņu kāzās nebija. To vietā viesi dejoja un risināja saviesīgas sarunas. “Amerikāņi var stundu stāvēt ar vīna glāzi rokās un runāties par visādām lietām,” secina smilteniete.
Kā jau ielūgumā bija norādīts, vairākums viesu, arī sievietes, bija uzvilkušas kovboju zābakus. Gundega šos apavus no mīkstas, brūnas ādas nopirka Amerikā. Ņūmeksikas štats robežojas ar Meksiku, un arī tas ietekmēja kāzu viesu apģērba stilu. Vīriešiem ap vidu bija apsietas meksikāņu platās auduma jostas. Savukārt kāzu galdā cēla arī asus, pikantus ēdienus no meksikāņu virtuves. Gundega atzinīgi vērtē Amerikā baudītā kokteiļa “Margarita” garšu. Tā ir tekila kopā ar laima sulu. Garšu pastiprina uz glāzes malas uzbērta sāls.
Nākamajā dienā jaunais pāris tuvākos viesus ielūdza uz brokastīm. Tās rīkoja Braiena māte.
Sisina cikādes, un gaudo koijoti
Ja nesen Gundegai kāds būtu teicis, ka viņa divas nedēļas dzīvos Amerikā un turklāt piedalīsies amerikāņu kāzās, smilteniete neticētu. Kellijas vēstule elektroniskajā pastā ar uzaicinājumu uz kāzām Gundegai bija pārsteigums.
“Mēs ar Kelliju ilgi nesazinājāmies. Abas studējām. Tad uz gadu aizbraucu strādāt uz Krieviju. Kad no turienes visiem sūtīju apsveikumus uz Jauno gadu, aizrakstīju arī Kellijai. Izvēlējos sūtīt vēstuli pa pastu uz viņas tēva adresi. Saņēmu atbildi. Tad atkal kādu brīdi bija klusums, līdz vienā dienā elektroniskajā pastā ieraudzīju jauku uzaicinājumu uz kāzām. Kellija ļoti gribēja, lai es būtu klāt viņas dzīves svarīgākajā brīdī.”
Pateicoties tam, Gundega Amerikā iepazina sirsnīgus cilvēkus. Kellijas ģimene par viesi no tālās Latvijas ļoti rūpējās.
Viņu māja atrodas Santafē piepilsētā kalnos. Katru rītu pamostoties un atverot acis, Gundega ieraudzīja majestātiskus kalnus. “Daba Amerikā ir fantastiska,” sajūsminās latviete. Apkārt Santafē pilsētai plešas pustuksnesis, kurā aug kaktusi. Pret debesīm slejas vareni kalni, tos daba izvirpojusi un nogludinājusi sirreālās formās. Saules riets kalnus iekrāso rozīgus, un tas devis iemeslu nosaukumam Arbūza kalni. Apkārtnē skaļi sisina Amerikas “sienāži” cikādes, bet naktī kalnos gaudo koijoti.
Ņūmeksikā ir ļoti karsts. Obligāti jānēsā saulesbrilles, lai spožā saules gaisma nekaitētu acīm, un jāieziež āda ar aizsargkrēmu.
Sena indiāņu zeme
Ņūmeksikas štatam raksturīgs meksikāņu, spāņu un indiāņu kultūras sajaukums. Varbūt eksotiskās vides dēļ šo pilsētu iecienījušas un par mājvietu izvēlējušās amerikāņu kinozvaigznes. Vismaz dažas, pēc Kellijas stāstītā, tur dzīvojot.
Savulaik kino filmējusies Braiena vecmāmiņa. Saistībā ar kādu literāru pasākumu viņa savās mājās rīkoja ballīti, uz kuru ielūdza Santafē sabiedrības krējumu. “Uzaicināja arī mūs. Īpašu uzmanību mums neviens nepievērsa. Bija zviedru galds un vīns. Viesi ēda, dzēra un sarunājās,” saka Gundega.
Santafē ielās viņa redzēja indiāņus. Ņūmeksikas zeme ir sena indiāņu apdzīvota teritorija, kurā viņi mīt joprojām. Kalnos Kellija atrada un parādīja latvietei divus kristāliņus, kurus vietējie sauc par apaču asarām. Kad Amerikas valdība ierādīja indiāņiem rezervātus, tie atradās uz neauglīgas zemes. Viens no veidiem, kā indiāņiem nopelnīt naudu, bija doties kalnos un meklēt kristālus. Acīmredzot kristālu bija tik maz, ka indiāņi dzīvoja nabadzībā un apraudāja savu dzīvi. Arī mūsdienās viņi pārsvarā dzīvo trūcīgi, nabadzību pavada alkoholisms un narkomānija. Turīgākas, pat bagātas ir tās indiāņu ģimenes, kuras uz savas zemes atvērušas kazino. “Indiāņu un amerikāņu likumdošana atšķiras,” par uzzināto stāsta Gundega. “ASV azartspēles ir aizliegtas, izņemot atsevišķas vietas. Taču indiāņi uz savas zemes var būvēt kazino, un uz turieni brauc tūristi, kuri grib izklaidēties.”
