Zuze bēdu nomākta, ar satraukumu sirdī mazā, lūdz runci Miku viņu saudzēt, jo ģimene man liela, un barotāja esmu viena. O, cienījamais runci! Kamdēļ tev mani ēst, jo gaļas manī maz. Tik vien, kā mazais skaistais kažoks, un sugas zīme mugurā. To dzirdot, runcim ūsas sakustas, un acīs miklums parādās. Viņš domā, vai ir vērts, šo mazo radībiņu ēst. Kāda laime, domā abi, kad miers attiecībās rasts, un nolemj katrs uz savu pusi iet.
