Septembrī Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis trīs dienas pabija Anglijas galvaspilsētā Londonā.
Septembrī Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis trīs dienas pabija Anglijas galvaspilsētā Londonā. Pēc ceļojuma Aivars atzīst, ka dzīvojis grāmatu, nostāstu, filmu un priekšstatu ilūzijās par Londonu. Pirmo reizi ieraugot šo pārapdzīvoto pilsētu, viss iepriekš iztēlotais sabrucis vienā momentā.
“Iepazīšanās ar Angliju man sākās ar nelielu šoku,” atklāj Aivars.
Ģimenei atklāj patiesību
Šovasar starptautiskās kultūras nedēļas ietvaros Valkā viesojās Kovengārdenas operas solists Aleksandrs Naumenko un īru mākslinieks Martins Makgregorijs. Pēc atgriešanās Londonā A. Naumenko teātrī satika Annu de Tolli. Atklājās, ka netālu no Valkas apglabāts viņas vecvectēvs ģenerālis Mihails Barklajs de Tolli.
“Ģenerāļa radiniece visu laiku domājusi, ka viņš apglabāts Rīgā. Liels bija kundzes pārsteigums, kad atklājās, ka Barklaja de Tolli mūžamājas ir dzimtas īpašumā Igaunijā, netālu no Valkas. Annas kundze gribēja tikties ar cilvēku, kurš atklājis ģimenei patiesību,” stāsta Aivars. Viņš ar enerģisko Annu ticies kādā biznesa klubā, un sieviete izteikusi vēlēšanos jau šogad oktobrī atbraukt uz Valku. Braucot uz Londonu, Aivars sev izvirzījis divus mērķus — iepazīties ar mākslas izstāžu kultūrmenedžmentu un apmeklēt pasaulē slavenos teātrus, iepazīties ar to struktūru un darbību.
Dabas parādības izraisa nacionālo katastrofu
Jau Rīgas lidostā valcēnietis ievērojis jauniešu grupas, kas brauc strādāt uz Lielbritāniju. Jaunie cilvēki pirms iekāpšanas aviokompānijas “British Airways” lidmašīnā bijuši lielā stresā, jo noskaidrojies, ka viņiem Hiltonas lidostā būs jāuzturas vismaz divas dienas.
“Katrs pats izvēlamies savu likteni, bet es negribētu būt viņu vietā. Angļu muitnieki, lidostā pārbaudot latviešu viesstrādnieku somas, atkritumu urnā izmeta visu līdzpaņemto pārtiku,” atceras Aivars. Viņš pārliecinājās, ka Anglijā latviešus joprojām neuzskata par Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem, jo lidostā visiem no Latvijas ielidojušajiem bija aizliegts iet pa koridoru, kas domāts iebraucējiem no ES.
Lidojuma laikā katram pasažierim priekšā bijis neliels ekrāns, kurā varēja redzēt, cik augstu lido lidmašīna, kāda ir gaisa temperatūra ārā un vēl citus rādītājus. Lidojums no Rīgas līdz Londonai ilga divas stundas. Aivars atceras — pēc paziņojuma, ka lidmašīna jau lido virs Hiltonas lidostas, tā nenosēdās vēl vismaz 45 minūtes. Izrādījās, ka Londonā plosās stiprs negaiss, bet virs mākoņiem spīd saule.
Hiltonas lidostu uzskata par vienu no labākajām Eiropā. Aivars tam nepiekrīt, jo Rīgas lidosta esot daudz estētiskāka un mājīgāka, arī informācija ir daudz saprotamāka. Hiltonas lidostā baltās rases pārstāvju bijis neskaitāmas reizes mazāk kā nēģeru un sieviešu parandžās.
“Interesanti ir skatīties uz citādākiem cilvēkiem, bet sajūtas ir dīvainas,” atzīst Aivars. Viņam uz lidostu diemžēl nebija atbraucis pretim sagaidītājs A. Naumenko. Ja Londonā līst lietus, uz autoceļiem un dzelzceļa sliedēm sakritušas koku lapas vai pēkšņi uzsnidzis sniegs, tad tā ir nacionāla katastrofa. Sabiedriskais transports kursē ar lieliem pārtraukumiem, tāpēc visa ikdiena sagriežas kājām gaisā. Aivars tam sākumā neeso ticējis, līdz izbaudījis to uz savas ādas. No lidostas līdz vietai, kur viņš dzīvoja, jābrauc 20 minūtes. Viņi lietus laikā braukuši četras stundas. Izjūtas bijušas līdzīgas kā kara laikā, kad neviens nezina, cikos un līdz kurai pieturai vilciens kursēs. Aivars domājis, ka cilvēki Lielbritānijā ir ieturēti, nedaudz “iestērķelēti” un precīzi, bet patiesībā ir pilnīgi pretēji. Šādos gadījumos virsroku ņem vēsais angļu miers, un angļi nemēdz īpaši stresot, ja laikus netiek norunātajā satikšanās vietā.
“Latvijā mēs esam simt reižu precīzāki un noteiktāki,” uzskata teātra režisors. Aivars pārāk nekritizē angļus, bet viņam tas bijis neliels šoks. Režisors dzīvojis tā saucamajā Londonas guļamrajonā netālu no Pikadilli laukuma pilsētas centrā. Liels bijis valcēnieša pārsteigums, kad, saulei austot, ap pulksten četriem no rīta atvēries pretējās mājas logs un skaļā balsī sākušās musulmaņu lūgsnas. No rītiem Aivaram ļoti pietrūkusi kafija, jo angļi pārsvarā dzer tikai ļoti saldu tēju ar pienu vai bez tā. Ja nedzer tēju, tad saldu limonādi, atšķaidītu ar ūdeni. Brokastīs viņi ēd maizi, kas apsmērēta ar sviestu un saldu džemu, vai arī omleti ar ceptu bekonu. Aivars uzskata, ka latviešu ēšanas tradīcijas esot daudz labākas un maltītes garšīgākas un sātīgākas.
Redzot īru dejotājus, skatītāji raud
Pirmajā viesošanās vakarā Valkas pilsētas teātra režisors apmeklēja pasaulē slavenās īru deju grupas “Riverdance” koncertu. Cilvēki, skatoties uzstāšanos, esot raudājuši. Aivaram kā režisoram vērtīgi bijis redzēt koncerta struktūras uzbūvi. Dejotāju uzstāšanās esot bijusi tik kvalitatīva, ka Aivaram, kurš nesaprot angliski, esot bijis skaidrs, par ko ir runa. Viņš cer, ka koncertā gūtie iespaidi palīdzēs jaunu izrāžu tapšanā, jo režisoram esot jāmācās visu mūžu.
Aivars pilsētas centrā apmeklēja karalienes Elizabetes II staļļus. Viņš redzēja, kā karalienes gvardi sagatavojas sardzes pienākumu pildīšanai. Aivars brīnās, kā cilvēki, kuriem kājās ir zābaki no tik cietas ādas, kas nemaz nelokās, spēj stāvus jāt uz zirga un izpildīt dažādus sarežgītus trikus.
“Gvardi iet platām kājām, it kā viņiem būtu kaut kas lieks biksēs. Viņi ar tik cietiem zābakiem citādāk nemaz nevar paiet,,” skaidro Aivars. Apkārt staļļiem ir daudz policistu, kas visu uzmana un sargā.
Aivars ir gandarīts, ka izdevies apskatīt atjaunoto Šekspīra teātri “Globe”. Režisors redzējis arī Maskavas Šekspīra teātra kopiju. Viesojoties Kovengārdenas operā, valcēnietis stāvēja uz slavenā operas teātra lielās skatuves. Aivars bijis pieņemšanā Londonas Masonu ložā, kur izlemj finanšu pasaules svarīgus jautājumus. Apmeklējot moderno Londonas tirgu, Aivars apskatījis gandrīz visas pasaules ražojumus. Staigājot pa ķīniešu rajonu, viņš uzzinājis, ka tur valda nežēlīgi mafijas likumi. Cilvēku nogalināšana un pazušana bez vēsts tur ir ikdiena. Arī Londonā ir pieejams izpriecu rajons, kas ir tīrs un savā ziņā pat skaists. Viens prostitūtas apmeklējums tur maksājot ap 150 latu.
“Viss ir saistīts ar cilvēka vājībām un to apmierināšanu,” secina valcēnietis. Ieejot teātra piederumu veikalā, Aivaram no brīnumiem acis bijušas platas jo platas. Tur pieejami tērpi, grims, parūkas un ādas sejas pārveidošanai. Joprojām Aivaram spilgtas emocijas izraisa atmiņas par mūzikla “Operas spoks” noskatīšanos. Angļi teātrus un koncertus apmeklē demokrātiskā apģērbā — džinsos un T – kreklā. Starpbrīžos zālē, sēžot samta krēslos, viņi dzer limonādi vai vīnu, ēd smalkmaizītes un saldējumu. Partera pēdējās rindas sēdvietas biļete maksājusi 25 latus. Aivaru apbūrusi ne vien aktieru spēle un Vēbera skaistā mūzika, bet arī grandiozie specefekti. Skatītāju zālē pie griestiem ir milzīga kristāla lustra. Izrādes sākumā tā atrodas virs skatuves. Kad uzveduma laikā operas spoks sadusmojas, lustra piepeši brauc virsū skatītājiem un tikpat strauji uziet pie griestiem.
“Lustra 20 centimetru no manas sejas uzgāja augšā. Es tai varēju pieķerties un karāties pie griestiem,” smejas Valkas teātra režisors. Kādā momentā lustra strauji gāzusies lejup. Tik neaizmirstamu efektu bijis pārpārēm. Pēc izrādes vismaz 10 minūtes bijušas ovācijas un skatītāji aplaudējuši. Izrādes notiekot katru vakaru, bet sestdienās un svētdienās — divas reizes dienā.
“Kamēr izrāda mūziklu, aktieriem nav nekādas personīgās dzīves. Ja izrādē nomainās aktieris, tad viņam jāapgūst precīzas kustības un mizanscēnas. Nedrīkst būt nekādas improvizācijas. Mūzikla otrā plāna aktieris nedēļā saņem aptuveni 1000 angļu mārciņas,” noskaidrojis Aivars. Aktieri stāvot rindā, lai varētu spēlēt mūziklos. Kamēr nav lomas, viņi visbiežāk klubos strādā par trauku mazgātājiem, oficiantiem un bārmeņiem.
“Lielbritānijā kļūt par zvaigzni ir grūti, bet, ja par to kļūst, ir vēl grūtāk noturēties tādā statusā. Ir jādzīvo zvaigznes dzīve paparaci ielenkumā, kuri nekautrējas noskaidrot, kādu tualetes papīru katrs lieto un ar kādām smaržām smaržojas,” spriež Aivars. Viņš domā, ka arī princesei Diānai pēc šķiršanās bija ļoti grūti, jo viņa nevarēja pieņemt šos nežēlīgos spēles noteikumus.
Iepērkas īru lielveikalā
“Ja Rīgā veikalā par pirkumu jāmaksā pieci lati, tad Londonā tas pats maksā 25 latus,” brīdina ceļotājs. Londona esot dārga pilsēta. Braukšana metro vienā zonā maksā gandrīz piecus latus. Namatēvs Aivaram iemācījis dažus trikus, lai par sabiedrisko transportu nebūtu jātērē tik daudz angļu mārciņu. Valcēnietis braucis arī tradicionālajā divstāvu autobusā. Sēžot otrajā stāvā, viņam liecies, ka tūlīt iebrauks mājas sienā. Londonā esot šauras ieliņas, kur gar malām neatļautās vietās stāvot automašīnas.
Neliela dzīvoklīša īre nedēļā maksā vismaz 100 latu. Anglijā minimālā mēnešalga ir 1000 latu. Daudz naudas londonieši tērē par sabiedrisko transportu, jo attālumi starp, piemēram, tūristu iecienītiem objektiem esot milzīgi. Aivars ar īpašu biedra karti iepircies veikalā, kas domāts Londonā dzīvojošiem īriem. Tur preces ir daudzkārt lētākas kā citos veikalos.
Aivars ievērojis, ka londoniešu dzīves ritms ir nemainīgs, — darbs, klubu un baznīcu apmeklēšana. Londonas centrā uzcelts liels nams, kuru var apmeklēt tikai precēti vai neprecēti vīrieši. Klubos ir golfa laukumi, saunas un kinozāles. Tur nedrīkst fotografēt. Aivars klubā, kas saistīts ar biznesa reklāmu, tikās ar Annu de Tolli. Sieviete runā arī krieviski, jo viņas vīrs ir krievs.
“Salīdzinot ar Londonu, mūsu Rīga ir pērle tīrības ziņā,” uzskata Aivars. Pilsētas centrs esot liels, ar milzīgām alejām un parkiem. Apmeklējot Nacionālo gleznu galeriju un Teita galeriju, biļete neesot jāpērk, bet, lai apskatītu vērtīgākos mākslas darbus, ir jāmaksā. Iznākumā tāpat Aivars galerijā izdeva 20 latu. Viņš apskatīja arī parlamenta ēku, kurā dzīvo parlamenta spīkers. Valkas teātra režisors Balvu teātra režisorei bija apsolījis nolikt ziedus pie Marijas Stjuartes un Elizabetes I kapa Vesminsteres abatijā. Aivars augu tirgū nopircis divas baltas rozes un devies uz abatiju. Izrādās, angļi uz kapiem ziedus nenes, tāpēc abatijas apmeklētāji skatījušies uz dīvaini ar ziediem rokās, bet uzraugs devies līdzi pie kapu kopām. Šā iemesla dēļ Aivars nav varējis nofotografēt kapa vietas. Valcēnietis atklājis, ka Anglijā nav pieņemts dāvināt ziedus.
Aivars atzīst, ka, uzturoties Londonā pāris dienu, nav iespējams iepazīt visu pilsētu, tomēr savs priekšstats viņam ir radies.
