“Es pretī saku, kur jūs dzīvojat? Vairs tak nav rajons, bet novads,” sašutis Valkas autoostā piedzīvoto atceras smiltenietis politiski represētais Uldis Kalniņš. Taču politiķi ar izmaiņām nesteidzas. Nesen vīrietis devās mājās uz Smilteni no Valkas, kur stacionārā ārstējās viņa dzīvesbiedre. Viņš labi zināja veco kārtību. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Latvijā politiski represētie, uzrādot apliecību, bez maksas drīkst braukt tikai reģionālajos starppilsētu nozīmes maršrutos. Vietējos maršrutos rajona robežās viņiem jāpērk biļete. Zinot to, ka rajonu Latvijā vairs nav, vīrietis nolēma pārbaudīt, vai biļete no Valkas uz Smilteni viņam kā represētajam tiešām jāpērk. Bija gan. Nācās šķirties no viena lata un 90 santīmiem. “Kas tie par likumiem, kad represētais no Smiltenes uz Valmieru var aizbraukt bez maksas, bet no Smiltenes līdz Valkai jāpērk biļete?!” brīnās U. Kalniņš. Teorētiski kārtību var mainīt novada deputāti savas pašvaldības teritorijā. Taču, ja viņi apsteidz valsti un pirmie pieņem lēmumu par labu represētajiem, tad zaudējumi pasažieru pārvadātājiem jāsedz no pašvaldības budžeta. Bet naudas tai maz. To visu U. Kalniņš saprot. “Ka tik valsts neatņem jau esošās atlaides,” viņš nopūšas. Ļaudīs palicis maz ticības, ka valsts var dot viņiem labu. Taču cilvēks tiecas pēc tā, kas viņu dara laimīgu. Ja mēs justu, ka valsts vai pašvaldība par mums rūpējas, tad, iespējams, attiektos pret to citādāk. Varbūt justos tai piederīgāki.
