Valkas ģimnāzijas pedagoģes Vinets Skutānes dzīves aicinājums ir vēsture. Var tikai apbrīnot viņas rakstura stingrību, veiksmīgi apvienojot savu bērnu audzināšanu, darbu skolā un studijas maģistrantūrā. Vineta aktīvi piedalās skolas sabiedriskajā dzīvē, ceļas un krīt par savu audzināmo klasi, kas esot audzinātājas pamatpienākums. To viņa mācījusies no savas audzinātājas Mirdzas Briedes.– Ja tavu līdzšinējo dzīvi vajadzētu attēlot grafiski līnijas veidā, vai tā būtu taisna, izlocīta vai ar kāpumiem un kritumiem?– Mana dzīve ir tieši tāda, kādu to esmu veidojusi un pati virzījusi. Protams, ir notikušas dažas dzīves korekcijas, bet nekad neesmu saņēmusi tādus sitienus, kas mani pilnīgi izsistu no pašas veidotās dzīves līnijas. Es nezinu, kā šī līnija izskatās – tikai uz augšu vai ļoti vienmērīga, jo dzīve man ir piespēlējusi ļoti dažādas lietas un seriālu cienīgus notikumus noteikti. Es tam nepiekrītu, ka normāls latvietis nevarētu par sevi uzrakstīt interesantu filmu seriālu. Te pieskaršos sev tik mīļajai vēsturei – vienā gadsimtā divi lieli kari, izsūtīšanas un padomju laiks. To saliekot kopā, var ieraudzīt interesantu kopainu.– Vai šajā gadījumā neveidojas kādas likumsakarības, ar kuru palīdzību var nedaudz paredzēt nākotni, piemēram, trešo pasaules karu?– Es jau sacītu, ka šis karš, visticamāk, jau notiek. Tas nav tik vecmodīgi kā pagājušajā gadsimtā, kad viena armija stāv pretī otrai. Tagad karš norisinās ar jaunajām tehnoloģijām un tur palīdz daudzu zinātņu jomas. Cilvēki savā prātā šajā ziņā nemitīgi aug.– Kur slēpjas vēstures burvīgums un pievilcība, bijušo un to pašreizējo notikumu apskate, kurus agrāk vai vēlāk uzskatīs par vēsturē nozīmīgiem?
– To tā viennozīmīgi nevar atbildēt. Katram ir kaut kas sirdij tuvs. Kāds iet taigā un meklē derīgos izrakteņus, cits atrod savu vietu klosterī, man patīk meklēt cēloņsakarības vēsturē un šajā lauciņā labi jūtos.– Vai neesi piedzīvojusi vilšanos, ka vēsturi veido nevis notikumi, bet politiķi, kuri kādā konkrētā brīdī ir pie varas?– Šajā ziņā tieši pārmaiņu laikā, 90. gadu sākumā, esmu daudz diskutējusi ar savu onkuli. Viņam bija lielisks teiciens: “Dari, kā gribi, bet piramīdu uz smailes nenoliksi.” Ir lielās vēstures patiesības, ar kurām nu nekādi nevar manipulēt. Vēsture faktiski sākas tad, kad notikums ir pusgadsimtu vecs un uz to var paraudzīties nevis ar emocijām, bet ietilpināt un ieraudzīt kādā notikumu sistēmā. Mūsdienās, runājot par notikumiem, joprojām prevalē emocijas. Kāpēc? Saviem skolēniem saku, ka demokrātija sāksies tajā brīdī, kad es un mana paaudze nomirs, jo tās devumu nākamā paaudze varēs skatīt kā vēsturi. Bez personīgajām emocijām to nevaru stāstīt un skaidrot. Tikai no manis atkarīgs, kurus aspektus akcentēšu vairāk. Tādi nu esam būvēti.– Katrs notikumus redzam dažādā, turklāt nereti visnotaļ pretrunīgā gaismā. Kuram tad taisnība?– Te nu atceros Zigmunda Skujiņa rakstīto romānā “Gulta ar zelta kāju”. Tajā ir lieliska un man tuva frāze par to, ka patiesība ir viena un divos kokos tā uzkāpt nevar. Ja viens kāpj vienā, bet otrs citā kokā, tad tas, kurš stāv pa vidu, vienaldzīgi noskatās un neko nesaprot. Ja koks būtu viens, tad skaidrs, ka skatītājs saprastu, kas ir kas. Vēsture patiešām tiek politizēta.– Tu daudz strādā ar neklātniekiem, arī pati mācies neklātienē. Vai šādā veidā iegūtās zināšanas ir tikpat pamatīgas kā klātienē?– Neklātniekiem nav nekādu atlaižu, eksāmeni visiem vienādi. Pati esmu tā mācījusies un mācos joprojām. Universitātē, piemēram, profesors Henrihs Strods neklātniekiem allaž lika izlasīt lielākas grāmatu kaudzes nekā klātienē studējošajiem. Viņš to pamatoja tā, ka klātniekiem ir militārās un sporta aktivitātes un kopmītņu sadzīve. Neklātnieki esot brīvāki, tāpēc lasīšanai ir vairāk laika. Vēsturi varot lasīt priekšā bērniem kā vakara pasaciņu. Joprojām viņu uzskatu par superpasniedzēju. Tiem, kuri saka, ka neklātienē visu nevar izdarīt un paspēt, nav taisnība. Jā, tas nav vienkārši un vajag daudz spēka, lai mācītos. Ja Valkā, Lugažu laukumā, sanāktu visi pilsētas iedzīvotāji, kuri mācījušies neklātienē, šis laukums būtu pilns. – Kā nokļuvi darbā skolā? Vai pārdzīvo pašreizējo situāciju valstī, kad skolotāji materiāli vairs nav tik novērtēti kā agrāk?– Ļoti ilgi pretojos iešanai uz skolu. Man tā bija kā blakuslietiņa – mācīju vēsturi Vijciema pamatskolā un neklātienes programmā Valkā. Tagad patiešām esmu pilntiesīga skolotāja. Atšķirību attieksmē pret darbu agrāk un tagad man un, domāju, lielākajai daļai skolotāju nav. Tā lapiņa ar nopelnītās algas ciparu attiecas uz mājas lietošanu. Atšķirības ir izjūtās, stāvot pie bankomāta. Klases priekšā ir citas domas, un katrs var izvēlēties – strādāt vai ne. Mans uzdevums ir maksimāli censties, lai bērniem rastos interese par vēsturi un šis priekšmets patiktu.– Vai zini, ka tevi daudzi uzskata par diezgan skarbu dāmīti? Vai šo uzskatu rada tavs lietišķums un pragmatisms? – Jā, zinu. Tas patiešām ir pragmatisms. Joprojām ticu savai Lauvas horoskopa zīmei un domāju, ka šis apstāklis lielā mērā nosaka manu raksturu. Savulaik ar smīnu skatījāmies uz vēsturniekiem, kuri ļoti centās atsijāt meitenes, šajā profesijā vairāk paturot puišus. Pieņemts, ka vēsture ir vīriešu zinātne un viņu veidots dzīves skatījums. Varbūt arī tas man nedaudz samežģījis smadzenes. Ja dzīve mani ir nolikusi tādā situācijā, ka tas ir vezums, kurā esmu iejūgusies, ir jāvelk tāds, kāds tas ir, vai nu jātēlo muļķis un mazas nevarīgas pelītes loma, vai arī būt patiesai un lietas saukt īstajos vārdos. Es nevēlos spēlēt teātri, lieki tam veltīt savus spēkus. Varbūt skarbi, bet tā ir patiesība. Diemžēl sabiedrība ne vienmēr ir gatava tam, ka vēlos būt līdzvērtīga spēlētāja jebkurā situācijā.– Cik jauna jūtas četrdesmitgadniece?– Es piekrītu Žanam Kokto, kurš ir sacījis, ka jaunība ir lieta, kas nāk tikai ar gadiem.– Vai vairāk esi dzīves baudītāja vai lietu radītāja?– Ir vēl trešais vārds – rukātāja. Pašreizējā dzīves posmā ar baudīšanu tā ir kā ir. Katrā laikā ir savas vērtības un prioritātes. Pašlaik man nozīmīgākā ir ģimene, bērni un tas ir saspringts posms. Kad viņi nostāsies uz savām kājām, kļūšu par dzīves baudītāju.
VINETA SKUTĀNE
Dzimusi 1969. gadā ValkāIzglītība1987. gadā absolvēta Valkas 1. vidusskola1994. gadā pabeigtas studijas Latvijas Universitātes Vēstures fakultāte (neklātienē)Pašlaik mācās politoloģiju Latvijas Universitātes maģistrantūrāDarbs1981. gadā – audzinātāja Valkas 2. bērnudārzāValkas muzejā, pēc tam Latvijas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā – kultūras pieminekļu inspektore līdz 2001. gadamPēc tam un pašlaik vēstures, politikas un tiesību zinību skolotāja Valkas ģimnāzijā, audzinātāja vakarskolā neklātienes programmāĢimeneDzīvo kopā ar vecākiem, audzina trīs bērnus
