No sestdienas uz svētdienu daudzās pasaules valstīs svinēs Helovīna svētkus. Helovīnos, ko dēvē arī par Visu svēto dienas priekšvakaru, ierasts ģērbties maskās, bet viens no tradicionālajiem masku elementiem ir ķirbis. Tos izmanto kā lukturīšus, un ikvienam skaidrs, ka šajā mājā pieņemts svinēt Helovīnu.Bērni un jaunieši pārģērbjas jocīgās vai šausminošās maskās un apstaigā kaimiņus, nedaudz pabiedējot tos un pieprasot saldumus, riekstus vai citas uzkodas. Ja tas tiek liegts, apciemojamie tiek pamatīgi sabiedēti. Šie nav sabiedrībā viennozīmīgi vērtēti svētki un tos lielākoties svin jaunieši, jo var izklaidēties ar dažādām ēverģēlībām, kas, padzīvojušu cilvēku prāt, balansē uz atļautā robežas.Folkoras kopas “Sudmaliņas” dalībniece Tija Bērtiņa, jautāta par attieksmi pret Helovīnu, atbildēja, ka viņai šī attieksme nav pozitīva. “Mums ir daudz savu tautas tradīciju, turklāt tās ir gana skaistas, tāpēc nav jāpārņem svešas. Šiem ārzemju svētkiem atbilst veļu laiks un latviešiem tos pieņemts svinēt klusāk un godbijīgāk.Latviešu Helovīns – veļiLatvieši miglainos un tumšos rudens vakarus sauc par veļu laiku, kad mirušo gari apciemo savus tuviniekus. Tiem par godu ārpus mājas jāklāj galds ar ēdieniem. Šajā laikā aktuāla ir arī zīlēšana. Cilvēki, novērojot dabu, cenšas paredzēt, kāds būs nākamais gads.Senie latvieši esot ticējuši: ja pie ugunskura nolikti divi rieksti blakus mierīgi viens pie otra deg, cilvēkiem, kuri tos nolikuši, tāda būšot arī kopdzīve. Ja tie deg satraukti, enerģiski un atlec viens no otra, būs tracis un abi izšķirsies.Meitene mizo ābolu tā, lai būtu tikai viena miza. Pēc tam ar labo roku viņa met mizu pār kreiso plecu. Nokritusī miza parāda topošā vīra iniciāļus. Tādas pašas tradīcijas sastopamas ķeltiem. Interesanti, ka tieši šajā laikā raganas rīko vienu no četriem galvenajiem sabatiem gadā.Helovīns saplūst ar kristietībuHelovīna svētki ir vieni no senākajiem, kuru saknes sniedzas vairāku tūkstošu gadu senā pagātnē un kuri savā attīstībā ietekmējušies no daudzu tautu tradīcijām.Senos laikos tagadējo Lielbritānijas un Ziemeļfrancijas teritoriju apdzīvoja ķelti, kuri pielūdza dabu un dažādus dievus, no kuriem galvenais – Saules dievs – noteica gan cilvēku darba un atpūtas brīžus, gan zemes auglības un miega laiku. 1. novembrī, kas iezīmēja saules sezonas beigas un aukstā laika sākumu, svinēts Jaunais gads. Naktī uz 1. novembri druīdu priesteri svētozolu birzīs kūra augstus ugunskurus, bet no rīta izdalīja oglītes ļaudīm, lai nevienā mājā netrūktu siltuma un lai to sargātu no ļauniem gariem. Svētki svinēti trīs dienas, un ļaudis tērpās no lapām, zariem, salmiem, dzīvnieku ādām, kauliem un ragiem darinātās maskās. Turpmākajos gadsimtos Helovīna svētkus spēcīgi ietekmēja kristīgā ticība. Lai izskaustu pagānu rituālus, baznīca 1. novembri pasludināja par saviem svētkiem – Visu svēto dienu. Tomēr kristietībai neizdevās izspiest vecos ieradumus un galu galā visi svētki saplūda vienkopus.Rāceņa vietā nonāk ķirbisPlaši pazīstamā tradīcija – ķirbis ar svecīti iekšā – esot radusies, pateicoties tieši īru leģendai. Kāds vīrs, vārdā Džeks, kam viss mūžs bijusi kā uzdzīve, esot apmānījis pašu sātanu, bet debesīs viņu arī nav ņēmuši izdarīto grēku dēļ. Tāpēc viņš esot spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Vīram līdzi bijusi tikai viena oglīte, ar ko apgaismot ceļu, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai tā dod vairāk gaismas un ilgāk deg. Leģendai nonākot Amerikā, rāceņa vietā parādījies ķirbis,Bērnus saista pārdabiskaisJoprojām ir daudzi cilvēki, nereti dažādu reliģiju pārstāvji, kuri noliedz Helovīna svētkus, jo tie ir balstīti uz nāvi, okultismu, ļaunumu un bailēm. Viņi uzskata, ka mūsdienu pasaulē ir gluži vai neiespējami nepamanīt, ka viss mainās ārkārtīgi strauji. Tikpat strauji mainās arī mūsu bērnu apkārtējā vide, kur lielu vietu ieņem dažādi supermeni, teletūbiji, hariji poteri un, protams, Helovīns, līdz ar to par bērnu dvēselēm un garu notiekot ļoti sīva cīņa. Daļa Helovīna noliedzēju saprot, ka bērnus piesaista šī pārdabiskā spēka pasaule, tāpēc to vajadzētu vērst nevis pagānisma, bet gan reliģijas virzienā.Ikvienu lietu, parādību vai norisi mēs varam saskatīt kā svešu, bet tajā pašā laikā ikkatrā no tām varam ieraudzīt kaut ko tuvu un saistošu. Un vēl – nekas šajā pasaulē nav strikts un absolūts. Vai tiešām kaut kas mums liedz ieviest pašiem savas tradīcijas? Secinājums ir viens – katram pašam vajag izvērtēt, vai Helovīns ir svētki, kurus vēlas svinēt vai ne. Un tā ir arī ar Lieldienām, Ziemassvētkiem, Mārtiņiem un citiem svētkiem.
