Pirms pāris gadiem ziemā kādās lauku mājās satiku sievieti, kura ar spaiņiem grāba baltu sniegu, nesa to virtuvē un bēra uz plīts uzliktajā toverī, lai iegūtu ūdeni veļas mazgāšanai.
Pirms pāris gadiem ziemā kādās lauku mājās satiku sievieti, kura ar spaiņiem grāba baltu sniegu, nesa to virtuvē un bēra uz plīts uzliktajā toverī, lai iegūtu ūdeni veļas mazgāšanai. “Dīķis pārlieku stipri aizsalis. Tā te raujamies — mums nekas nemainās. Eiropas Savienībā dzīvojam tāpat kā pirms iekļūšanas tajā. Vasarā ar to pašu kapli ravējam nezāles, ar rokas izkapti pļaujam zāli, bet rudenī ar dakšām rokam kartupeļus,” sacīja saimniece.
Šo tikšanos atcerējos gluži nesen, kad kādā novakarē biju iegājis dārzā. Ik pa brīžam vakara klusumu pārtrauca no ābeļu zariem krītošu ābolu būkšķi. Pasakaina skaņa. Atceros, ka bērnībā tā mani ierosināja rakstīt dzejoļus, kuros noteikti vajadzēja pieminēt krītošo ābolu pakšķus. Tiešām, viss ir tāpat kā agrāk. Netālajā mežā lasām ogas un sēnes, vārām ievārījumu, bet, kad dārzā izaugušais nogatavojies, vācam ābolus, rokam kartupeļus un bietes. Novākto kraujam ķerrā un stumjam uz pagrabu. Pagaidām viss ir tāpat kā agrāk. Prātā iešaujas doma — varbūt tas šajā straujo ekonomisko un politisko pārmaiņu laikā ir vislabākais. Vēl laukos ir tā pati daba un mēs tajā tie paši.
Ārpus šīs vides notiekošās pārmaiņas lielākoties nav uz labu.
Baltijas jūra kļūst arvien piesārņotāka, jo laika zobs jau gandrīz pilnībā sagrauzis mucas, kuras ar indīgām ķimikālijām jūrā iemeta pēdējā kara uzvarētāji. Tagad Vācija un Krievija caur Baltijas jūru plāno vilkt vēl vienu metāla čūsku — gāzes vadu. Tas ir dārgāk un bīstamāk, bet ērtākais gāzes vada ceļš, kas ietu caur Baltijas valstīm, politisku ambīciju dēļ nepatīk Krievijai. Eiropas Savienības vienaldzīgā attieksme pret to liecina, ka šī savienība veidota vien Eiropas lielkapitāla pārstāvju interesēs. Tādēļ arī Latvijas lauku viensētās viss ir tāpat kā agrāk, jo Rietumu finanšu magnātiem mazdārziņu un nelielu pļavu un mežmalu teritorijas vēl neinteresē. Vietas, kas viņus interesējušas, jau ir pārvērstas par ģeometriski precīziem laukiem ar lielu ķimikāliju saturu augsnē vai arī rūpnieciskos kompleksos ar tehnoloģijām, kas cilvēku atsvešina no dabas.
Dzirdu kārtējā nokritušā ābola būkšķi zālē un domāju, vai ilgi te nekas nemainīsies, vai šai tīrajai dabai būs lemts saglabāties. Raugos ceļmalas pīlādža sarkanajās ogās un atceros, ka tās brīdina par bargu ziemu.
