Ērģemes pagasta “Pļavniekos” saimnieko Vija un Indulis Vaļģi. Iebraucot pagalmā, mūs pārsteidz divi mīlīgi suņi, kuri nerej, tikai luncina asti. Turpat slapjās ķepas laiza trīskrāsu kaķene. Saimnieks Indulis mūs aicina siltā istabā, kur smaidīdama jau gaida Vija. Viņa gan uzreiz bilst, ka neesot liela runātāja, toties, ko pasaka vīrs, tas ir kā naglai uz galvas.Kaimiņi slavē par izpalīdzību Vaļģi “Pļavniekos” sāka saimniekot un dzīvot pirms 15 gadiem, kad kolhozos sākušies juku laiki. Atnākuši uz klaju lauku, tāpēc vispirms bijis jāuzceļ kūts un dzīvojamā māja. Sākumā lopiņus izmitinājuši pie kaimiņiem. Indulis atceras, ka bijis grūti, tagad esot daudz vieglāk. Saimniecībai attīstīties palīdzējusi nauda, kuru Vaļģi saņēma par nodoto pienu. Deviņdesmitajos gados par pienu maksāja lielāku cenu. Pašlaik par litru var dabūt desmitarpus santīmu. Vaļģi no savām 13 brūnaļām izslauc tikai ekstra pienu. To iepērk “Vidzemes piens”. Kūtī ir arī trīs sivēnmātes un pāris nobarojamu cūku, arī pāris teliņu. Kaimiņiene Dzintra Pandalone Viju uzskata par meistarīgu sivēnu pieņēmēju. Viņa nekad neatsaka, ja kaimiņi lūdz palīdzēt saimniecībā. “Tik labus kaimiņus varētu vēlēties ikviens cilvēks. Vija un Indulis ir uzaudzinājuši piecus lieliskus bērnus, kuri ciena un godā savus vecākus,” gandarīti stāsta Dz. Pandalone. Viņa atklāj, ka šovasar pie Vaļģiem noticis tradicionālais radu saiets, kurā ieradušies ap 60 cilvēku. Mājas pagalmā esot uzslējusies iespaidīga telšu pilsētiņa. No matu galiņiem līdz papēžiemVija atzīst, ka viņi esot lauku cilvēki no matu galiņiem līdz papēžiem. Iepazinušies 1973. gadā vasarā, kad Vija ar vākusi sienu un pirmo reizi ieraudzījusi Ilgoni. Abi saskatījušies, iemīlējušies un tā 35 gadus rokrokā gājuši cauri dzīves vētrām. Dzīvesbiedri nevarēja atcerēties, ka kādreiz būtu strīdējušies vai gribējuši skriet katrs uz savu pusi. Tā dzīvē vēl ne reizi neesot bijis. “Kur tagad aizskriesi,” smejas Indulis. Viņu ikdiena rit kā labi ieeļļots mehānisms. Pašlaik vairāk pa kūti saimnieko Indulis kopā ar meitu Inesi. Vija vēl piesardzīgi apdara mājas soli, jo augusta beigās pārcietusi smagu operāciju. Sieviete tic – būs labi un “Pļavniekos” dzīve atgriezīsies ierastā ritmā. Vaļģi nekad nav gaidījuši labumus no citiem, vienmēr paļāvušies tikai uz saviem spēkiem. Tagad jau lieli palīgi ir arī bērni. Katru gadu viņi cenšas kaut ko uzcelt vai iestādīt lielajā puķu dobē, kas grezno mājas priekšu. Pērn tapis vasaras atpūtas namiņš ar āra kamīnu, kur visiem pulcēties. Vaļģi nemēdz par saviem nodomiem iepriekš gari stāstīt. Tā vietā labāk klusi izdara. Viņi ir vieni no retajiem lauksaimniekiem, kuriem šodien nav kredītsaistību. Tos paspējuši nokārtot vēl pirms lielās dižķibeles. Nopelnītā nauda par pienu pietiekot gan iztikšanai, gan bērnu un mazbērnu atbalstīšanai.Lepojas ar bērniem Vaļģi dzīvo divstāvu ēkā, kurai viens spārns ir kūts kopā ar šķūni. Projektā dzīvojamās mājas vietā bija iezīmēta sakņu glabātava un saimniecības virtuve, bet saimnieki izdomājuši, ka varēs dzīvot paši un visi pieci bērni – dēls un četras meitas. Visi izskolojušies, daži vēl turpina studijas un atraduši savu vietu dzīvē. Indulis audzis kuplā ģimenē, tāpēc arī viņi ir tik bagāti ar bērniem.Dēls Sandris dzīvo un strādā Rīgā. Viņš ir atraktīvs cilvēks, tāpēc darbs saistīts ar pasākumu rīkošanu un vadīšanu. Sandris tiesā arī basketbola spēles. Vecākā meita Līga jau piecus gadus dzīvo un strādā Īrijā. Viņa gan pašlaik mājās auklē meitiņu. Līga no Latvijas aizbraukusi uzreiz pēc augstkolas diploma iegūšanas. Vecāki uzskata, ka meitai ir paveicies arī ar darbu, jo viņa Īrijā nevis lasa sēnes, bet strādā pa datorzinību pasniedzēju skolā.“Skolotāji Īrijā pelna labi – nedēļā saņem tikpat, cik Latvijā pedagogs nopelna mēnesī,” atklāj Indulis. Meita Kristīne ir apguvusi daiļdārznieka prasmes Bulduru tehnikumā un vēl joprojām apgūst zinības vides dizainā. Viņa ir nodibinājusi nelielu firmu, kas Jūrmalā un Rīgā sniedz pakalpojumus dārza un pagalma labiekārtošanā. To, ka Kristīnei ir ķēriens, nevar nepamanīt. Par to liecina dobe vecāku mājas pagalmā, kas izveidota kā upes līkumi. Pašlaik meita Inese ir vienīgā, kas apmetusies pie vecākiem. Kādu laiku strādājusi veikalā Valkā, bet darba grafiks bijis tik neizdevīgs, ka ģimene nolēmusi, ka viņai jāpalīdz saimniecībā. Pastarīte Vineta ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā un strādā Rīgā, Nodarbinātības valsts aģentūrā. Vaļģiem ir arī četri mazbērni, kuri vecvecākiem sagādā tikai prieku. Bērni viņiem joprojām ir dzīvē svarīgākais, mājās visur ir glīti ierāmētas ģimenes fotogrāfijas, kas redzamas gan uz kamīna kantes, gan pie sienas. Arī bērni lutina savu mammu un tēti. Sandris uzdāvinājis portatīvo datoru, lai vecāki varētu sazināties ar Līgu Īrijā. Vijai un Indulim ir īpašs kalendārs ar ģimenes fotogrāfijām. Bērni tēta 60. dzimšanas dienā vecākiem uzdāvinājuši ceļojumu uz Igaunijas ūdenskritumiem. Abi kopā ciemojušies arī pie meitas Īrijā, bet Vija pavasarī – tulpju ziedēšanas laikā – pabija Holandē. Visa kuplā ģimene vienmēr tiekas un kopā svin Ziemassvētkus. Tad pie galda sēž 16 cilvēku. Vecāki vienmēr priecājas, kad kāds atbrauc uz mājām.“Mums par bērniem ir tikai prieks. Visiem šajos grūtajos laikos ir darbs,” priecājas mamma.
