Rozentāla mākslas vidusskola jeb rozentāļi, kā tos allaž dēvē, ir ļoti prestiža mākslas mācību iestāde, un tajā iekļūt var tikai jau ar gana lielu pieredzi un mākslas pamatu bagāžu. Kā jau visi bērni, Melānija krāsas pļeckājusi jau divu gadu vecumā, taču jau piecos gados viņai bijis sapnis par Rozentāla skolu. Melānija atzīst, ja pirms tam nebūtu apmeklējusi šīs skolas sagatavošanas kursus, tur diezin vai iekļūtu. Protams, nozīmīgas zināšanas iegūtas Smiltenes mākslas skolā. “Esmu ļoti pateicīga visiem mākslas skolas skolotājiem, kuri līdz šim ir bijuši līdzās un ar savu dvēseles siltumu un zināšanām ir palīdzējuši man atrast ceļu uz mākslas pasauli un dēstījuši pirmo mākslas mīlestības graudiņu,” pauž topošā māksliniece.Uz skolu kā uz mājāmMelānija teic, ka esot laimīgākais cilvēks pēc iestāšanās rozentāļos. Tiesa, pirmajā gadā klājies ļoti grūti. Prasības augstas ne tikai speciālajos, bet arī vispārizglītojošos priekšmetos. “Ar to tiku galā un nu 2. kursā jau ir vieglāk. Taču jāstrādā daudz,” piebilst Melānija.Jauniete priecājas par lieliskajiem pasniedzējiem un kursa biedriem. Jo īpaši viņa izceļ zīmēšanas un grafikas skolotāju Valdi Rubuli un gleznošanas pedagoģi Ievu Spalviņu. Savukārt matemātikas un angļu valodas skolotāji saka tā: “Mēs jums nemācām kā skolotāji, mēs jūs tikai gatavojam eksāmeniem un esam jūsu draugi un palīgi.” Viņa jau kopš 1. kursa apzinās, ka rozentāļos cilvēki mācās par māksliniekiem un apgūst ne tikai profesionālos pamatus, bet arī dzīves vērtības. “Uz skolu eju ne kā savulaik uz skolu, bet kā uz mājām, kur viss ir mīļš un jauks. Tur jūtos fantastiski. Protams, gatavojoties skatēm, darbs ir ļoti saspringts,” atzīst Melānija. Viņai tīk, ka tur pret padarīto ir visnotaļ kritiska attieksme, taču kritika allaž ir objektīva un tā patiešām palīdz turpmākajā darbā.Jautāta, kālab darbiem izvēlēta zīda apgleznošanas tehnika, skolniece atbild, ka šī nodarbe iepatikusies Smiltenes mākslas skolā, tālab arī diplomdarbs tapis ar zīda vakartērpu. Rozentāļos šai tehnikai laika atliek aizvien mazāk, jo tas ir tikai kā vaļasprieks. Skolas programmā ir tikai akadēmisko mākslas zinību apgūšana.Pie pozitīvām lietām skolā noteikti esot pieskaitāms tas, ka kursa biedri pārējos nevērtē pēc vecāku amata un pēc banku kontos esošo ciparu daudzuma. Jārunā darbiem, nevis pašam“Kad esmu Rīgā, allaž apciemoju Melāniju un redzu, ko viņa dara. Tā lielākoties ir sēdēšana pie molberta, lai paspētu sagatavot obligātos darbus. Lai taptu viena glezna, nepieciešams vismaz pārdesmit skiču. Nebiju iedomājies, ka viņai slodze ir tik liela, dažkārt pat naktis jāņem palīgā,” stāsta tēvs. Viņš atbalsta šo metodi, ka ikvienam amatam nepieciešami stingri pamati. Tālāk ejamo ceļu jau katrs pats var izvēlēties.Melānija piekrīt skolotāja Rubuļa uzskatam, ka, raugoties uz bildi, jārunā nevis tās autoram, bet darbam. Viņa priecājas, ka regulāri jāiet uz operu, teātri, izstādēm un par to jāraksta recenzijas. Piemēram, par izstādēm jāraksta trīs recenzijas katru mēnesi. Tā ir aktīva atrašanās kultūrvidē. “Iet uz operu mani iemācīja mamma. Bērnībā vienmēr to uztvēru kā lielu notikumu. Baudīju to vienreizējo noskaņu, gaisotni starp cilvēkiem, sīkumus dekorācijās un visu pārējo,” atceras Melānija.Ģeniālais ir vienkāršsSestdienas un svētdienas parasti tiek pavadītas “Damberģos” ģimenes lokā. Melānija ļoti labi jūtas šajā vidē, īstenībā tā esot viņas mīļākā vieta. Tur ir iemīļotas pastaigu takas, ezers un daudz dažādu sīkumu, kas dod impulsus gleznošanai. Visi zīda gleznojumi ir tapuši mājās.Melānija atzīst, ka visvairāk ir iespaidojusies no klasiskās mākslas, kas bagāta dažādām niansēm un smalkumiem. Otrs iedvesmas avots ir nepastarpināts – tieši no sajustā dabā. Tur var darboties ekspresīvāk, ar plašu vēzienu. Jauniete uzskata, ka katram darbam ir pasaulei jāvēsta kaut kas nozīmīgs. “Esmu ļoti mainījusies, vismaz pašai tā šķiet. Ja agrāk biju pārlieku nopietna, tad Rīgā esmu kļuvusi brīvāka un gaisīgāka,” smaida māksliniece. Jautāta par pašlaik nozīmīgākājām atziņām, jauniete teic, ka nav nozīmīgi tas, kur mēs atrodamies, bet tas, kurā virzienā ejam. Viņai pašlaik šķiet, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un vēl. Melānija netipiski ātri savam vecumam ir sapratusi, ka ģeniāls ir viss vienkāršais. To apliecina arī viņas nosauktie mīļākie mākslinieki – Klods Monē un Salvadors Dali.Par nākotni vēl neziņāParasti jauniešiem pēc izglītības iegūšanas rozentāļos turpmākais ceļš ir skaidrs. “Es vēlētos kļūt arī par baletdejotāju, bet saprotu, ka tas ir nokavēts, ar dziedāšanu operā ir gluži tāpat. Man patiktu būt par stjuarti, dakteri, ekonomisti un advokāti. Vai to varēs apvienot, jāšaubās. Īsti jau nezinu, ko darīšu, bet tam noteikti jābūt saistītam ar mākslu,” nedaudz ar sevi koķetē Melānija. Mamma tūdaļ piebilst, ka, lai kādu ceļu meita izvēlētos, skolā ieliktie pamati un vispusīgais iegūtais redzējums ir vērtīgs un nozīmīgsIzstāde “Maritin Park” bija skatāma gandrīz divus gadus, un vadība no tās šķīrās nelabprāt, lai šos darbus ar tautas nama vadītājas Vitas Bērziņas iniciatīvu redzētu vijciemieši. Lai sagatavotu izstādi Rīgā, bija vajadzīgs daudz līdzekļu ne tikai zīdam un krāsām, bet, jo īpaši, rāmjiem. Tēvs Vitauts ir pārliecināts, ka katram publiski rādāmajam darbam jābūt sagatavotam ekselenti. Rāmēšana bijusi milzu piedzīvojums ģimenei, neraugoties uz to, ka to darīja profesionāļi Rīgā. Materiāli palīdzēja akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” centrālā administrācija un Austrumvidzemes mežsaimniecība. Privāti palīdzēja arī Andris Lacbergs un citi.
MELĀNIJA VILKA
Dzimusi 1992. gadā RīgāDzīvojusi Vijciemā, tagad Valkas pagasta “Damberģos”Izglītība2008. gadā absolvēta Smiltenes mākslas skola2008. gadā pabeigta Smiltenes ģimnāzijas 9. klasePašlaik mācās Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas 2. kursāĢimeneTēvs Vitauts, mežsaimnieks, nekustamo īpašumu vērtētājsMāte Anita, pedagoģe, strādā Smiltenes ģimnāzijas bibliotēkas mediju centrā
