Saruna ar Valkas novada domes izpilddirektoru Gunti Bašķi notiek agrā ceturtdienas rītā. Atrast laiku tikties nebija nemaz tik viegli, jo viņam darbs dzen darbu. Dienas plānotājā iepretim 15. datumam rindojas raibi ieraksti. Guntim dzīvē ir princips – to, ko var izdarīt šodien, neatliec uz rītdienu. Neuzticas cilvēkiem100 dienu laikā, ko Guntis pavadījis jaunajā amatā, viņš izpelnījies jaunu iesauku – Valkas Šlesers. To viņam pasakot, mazliet nervozēju, kā to uzņems pats “vaininieks”, bet Guntis tik nosmej savus skaļos smieklus. Viņš par tādām lietām neapvainojas, bet pārvērš jokā.“Šlesers jau labs cilvēks, bet par daudz bāž savā ķešā,” nosaka Guntis. Iesauku jaunais Valkas novada izpilddirektors, visticamāk, izpelnījies savas enerģijas, asās mēles un lielo ambiciozo plānu dēļ. Viņš uzskata, ka Valkā kā ienācējs no kaimiņpašvaldības var labi pamanīt nepadarītos darbus, tāpēc tos uzņēmies paveikt pēc iespējas ātrāk. Izpilddirektors pats naktīs mēdzot apbraukāt pilsētu, lai redzētu, kur apgaismojums ir vajadzīgs un kur tā ir par daudz. Krīzes apstākļos nav mazsvarīgi, kā tiek tērēta novada budžeta nauda, jo tā nepārtraukti samazinās. Guntis ir no tiem cilvēkiem, kurš visur pats grib būt klāt un pārliecināties, vai viss izdarīts, kā nākas. Viņš pieļauj, ka tas saistīts ar viņa ne visai labo īpašību – neuzticēšanos cilvēkiem, tāpēc pašam un arī apkārtējiem reizēm no tā jācieš. Šovasar Valkā ir notikuši vairāki vērienīgi sakopšanas darbi, piemēram, ūdenstilpju sakārtošana, kuros iesaistījies arī izpilddirektors. Tomēr Guntis atgādina, ka paralēli vērienīgiem darbiem nevar aizmirst arī vienkāršos cilvēkus, īpaši novada vientuļos sirmgalvjus, kuriem reizēm pietiek ar vienkāršu un sirsnīgu aprunāšanos. Pēc tam arī pats esot uzlādējies un gandarīts, ka saņēmis kādu padomu un dzīves gudrību.Uzlādē ravēšana Guntis atzīst, ka lielu lomu viņa dzīvē spēlē humors. Bez tā noteikti nevarētu iztikt. Pašam patīk stāstīt anekdotes, un sarunas laikā dzirdu vismaz divus smieklīgus atgadījumus. Guntim uzlādēties palīdz arī piemājas puķu dārzs, tā veidošana un ravēšana, jo, rušinoties pa zemi, varot izdomāt visādas domas. Sirdij tuvākais gada laiks Guntim ir pavasara sākums, kad dabā parādās dažādu toņu zaļums. To vislabāk esot vērot pa savas lauku mājas logu, kas atrodas kalnā. Jau pamatskolas laikā viņam iepatikusies dejošana. Tolaik Ēveles pamatskolā moderno deju pulciņu vadījis skolotājs no Cēsīm, kurš lielākajai daļai lauku bērnu palīdzējis iemīlēt lēno valsi. Guntis sapņo, – ja atliks laiks, viņš ne vien dejos, bet arī gleznos, iespējams, ne sliktāk kā Einars Repše. Jāatzīst, pašapziņas jaunajam izpilddirektoram netrūkst. Tā palīdz drosmīgi uzņemties jaunus pienākumus.Pirms vairākiem gadiem Guntis bija iecerējis savās mājās izveidot kaut ko līdzīgu muzejam, jo viņu aizrauj senas lietas. Šī nodarbe nedaudz esot atstāta novārtā, jo paklausījis sievas Daces ieteikumam un jau kādu laiku senās lietas uz mājām vairs netiekot nestas. Vīrietis atklāti atzīst, ka ar viņu neesot viegli, jo, kas ieņemts galvā, tas ātri vien jāīstenojot. Iespējams, tāpēc viņam nav izdevusies uzsāktā uzņēmējdarbība, jo neviens viņu nav varējis atrunāt mesties iekšā kārtējos darbos. Pirms lielās dižķibeles Bašķu ģimene Valkā atvēra nelielu tirgotavu, kuru diemžēl zemās pirkstpējas dēļ nācās slēgt. Guntis min vairākus neveiksmes piemērus, kurus nācies pārdzīvot. Tas esot bijis smags dzīves periods. Arī reizēm tagad viņam uznākot depresijai līdzīga kaite, bet ar to esot iemācījies sadzīvot. Tādās reizēs ar viņu neesot viegli kontaktēties, jo pārsvarā esot iegrimis savās domās, analizejot notikušo. Agri zaudē tēvuAtklāti sakot, Guntim ir vieglāk runāt par darba lietām, nevis sevi un ģimeni. Viņš nāk no četru bērnu ģimenes. Vienpadsmit gadu vecumā dēls zaudē tēvu un par vienīgo ģimenes apgādnieku kļūst mamma. Jaunākais brālis ar pateicību atceras vecāko brāli Ēriku, kurš esot bijis tēva vietā. Guntim jau agrā bērnībā nācies izbaudīt visus “jaukumus”, ar ko jāsastopas, dzīvojot skolas internātā, toties jau kopš bērnības viņš ir iemācījies izdzīvot un būt patstāvīgs. Atceroties Priekuļu tehnikuma laikus, Guntis atceras izstrādātos pigorus un arī māku izdzīvot jebkuros apstākļos. Mamma reizēm dēlam uz skolu varējusi iedot tikai rubli, un ar to vajadzējis nedēļu iztikt. Bagātie latgalieši uz skolu braukuši ar lielām somām, un tad nabadzīgie vidzemnieki reizēm mielojušies pie kursabiedru galda. Guntis un viņa tehnikuma biedri ir iniciatori salidojumiem, kas notiekot divas reizes gadā. Tie visi esot cilvēki, kas arī šajos laikos nav pazaudējuši ticību sev. Pēc salidojumiem ir spars dzīvot un strādāt tālāk. Drīz pēc tehnikuma Guntis apprecējās. Toreiz sieva Dace bija tikai 17 gadus veca. Pirmo reizi viņš savu izredzēto ieraudzīja kādā saiešanā Vijciemā, sāka satikties un palika kopā. Guntis atceras, ka Dacei iemācījis gatavot, bet tagad viņa esot kļuvusi par lielisku saimnieci, mammu bērniem un vecmāmiņu trim mazbērniem. Jaunākajai meitai Vikijai ir tikai 11 gadu. Sarunā pieskārāmies arī Gunta vissāpīgākajai tēmai – vecākajam dēlam Jānim, kuram vēl seši gadi jāpavada apcietinājumā. Pēc tam, kad notika šī ģimenes traģēdija, tēvam bija smags laiks, jo viņš nespēja aptvert, kā gudrais un lielais dēls varēja pastrādāt noziegumu. Nu laiks pamazām dziedējis brūces, un tēvs to ir pieņēmis kā faktu. Guntis nenoliedz, ka dēļ šī notikuma novada domē nav pretendējis uz augstāku amatu, jo apzinājies – nelabvēļi dēla apcietinājumu izmantos pret viņu. Viņš to nav vēlējies, jo pārāk daudz jau ir pārdzīvots, tāpēc nolicis pašvaldības deputāta mandātu un pieņēmis piedāvājumu veikt izpilddirektora pienākumus. “Es tāds aktīvs sētnieks vien esmu,” sarunas nobeigumā secina Guntis.
