Kādam izrāpties no elles vislabāk var palīdzēt tas, kurš pats tur atradies un zina, ko tas nozīmē. Tā uzskata Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas sociālā darbiniece Tatjana Voroncova, kurai ikdienā lielākoties jāstrādā ar sociālā riska ģimenēm.T. Voroncova ir vairākiem cilvēkiem palīdzējusi atgūt sevi un atbrīvoties no alkohola atkarības. Pirms daudziem gadiem arī viņa nokļuva zaļā pūķa varā, bet atrada sevī spēku tikt no tā vaļā un tagad par savu misiju uzskata palīdzības sniegšanu citiem. Pēc viņas apciemojuma itin bieži iestājas miers arī tajās ģimenēs, kurās vecāki, trūkuma nomākti, nereti savu niknumu par nabadzību izgāž uz bērniem.Pati izgājusi cauri elleiSarkanā Krusta Valkas komitejas izpilddirektore Gaļina Sokolova T. Voroncovu raksturo, kā ļoti izpalīdzīgu, godīgu un atklātu darbinieci. “Es apbrīnoju viņas spējas atrast kopīgu valodu ar jebkuru cilvēku. Ja kaut kas nav izdevies, Tatjana to ļoti pārdzīvo. Viņa izdarīs visu iespējamo un pat neiespējamo, lai atkarības bedrē iekritušu cilvēku izvilktu no tās. Atceros, ka reiz kādai trūkumā nokļuvušai ģimenei ļoti pietrūka ledusskapja. Kur tik viņa to nemeklēja, līdz atrada iespēju to sagādāt,” stāsta G. Sokolova.T. Voroncova atzīst, ka viņai mērķis palīdzēt citiem radies no pašas dzīves, kas nebūt nav bijusi gluda. “Manā dzīvē daudz kas pārmainījās Atmodas pirmajos gados. Laukos privatizēja kopsaimniecības, liela daļa cilvēku zaudēja darbu. Arī es kļuvu bezdarbniece. Ko iesāksi, ja nav ko darīt? Vairāki sāka ieskatīties pudelē, arī es nebiju izņēmums. Tas ļāva kaut brīdi aizmirsties. Tad notika nelaime. Satiksmes negadījumā gāja bojā mana vecākā meita un sāku dzert vēl vairāk. Sākās veselības problēmas, streikoja nervi, bieži naktīs nevarēju gulēt, novārtā palika arī pārējo divu meitu audzināšana,” pagātni atceras Tatjana.Izglābties palīdz DievsViņa sapratusi, ka grimst arvien dziļāk purvā, zaudē veselību. “Pie ārsta nevarēju iet, jo darba nebija un tātad nebija arī naudas. Nezināju, ko iesākt, sapratu vien to, ka tālāk tā vairs nevar dzīvot. Dziļā izmisumā vērsos pēc palīdzības pie Dieva. Ļoti lūdzu, lai Viņš mani izglābj no purva. Tas palīdzēja. Patiesībā tā bija ticība, ka manai dzīvei jāmainās uz labo pusi. Ticības spēka nozīme uzsvērta arī Bībelē. Tur pateikts – cik stipri tu tici, tik daudz saņemsi. Dievs man pavēra iespēju dabūt arī darbu. Sāku strādāt sociālās aprūpes centrā Valkā. Radās izdevība iestāties Paula Stradiņa veselības un sociālās aprūpes koledžā Bulduros. Esmu ļoti pateicīga aprūpes centra galvenajai medicīnas māsai, saimniecības daļas vadītājam un direktorei. Viņi mani visādi atbalstīja. Pēc tam Sarkanajā Krustā man darbu piedāvāja Gaļina Sokolova,” stāsta T. Voroncova. Nu jau pagājuši 10 gadi, kopš viņa vairs nelieto alkoholu.Ne morāle, bet uzklausīšana palīdzTagad ikdienā sociālajai darbiniecei jātiekas ar citiem, kuri nokļuvuši atkarības gūstā. “Cilvēks, kurš dzer, negribīgi uzklausa tos, kuri nav to pašu izjutuši. Es nelasu morāli un neskaidroju, ka dzert ir slikti, lai pēc tam ievilktu ķeksīti, ka norādīto ģimeni esmu apciemojusi. Atkarībā nokļuvušo uzklausu, ļauju, lai viņš izstāsta visu, kas viņu nomāc, tad stāstu arī par sevi un tā pamazām iegūstu uzticību. Dažreiz nospriežu, ka parunāsimies tikai kādas 15 minūtes, bet beigu beigās saruna ieilgst divas trīs stundas,” saka T. Voroncova. Viņa ir pārliecinājusies, ka cilvēkam ir ļoti viegli pazaudēt savu autoritāti, bet pēc tam to atgūt ir ļoti grūti. “Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņam nav motivācijas dzīves mainīšanai, neviens ārsts vai zāles nepalīdzēs. Es ticību jaunai dzīvei atradu Dievā un tagad Viņam ticu, kaut baznīcā neeju. Priecē, ja izdodas kādam palīdzēt iegūt tādu pašu ticību, ka sliktais ir nomaināms ar labo. Pie manis speciāli viens vīrietis brauca no Rīgas, un tagad viņš jau piecus gadus nedzer,” stāsta T. Voroncova. Sociālā darbiniece pieļauj, ka vēl ir pietiekami daudz cilvēku, kuri iekrituši atkarības bedrē un vēlas no tās izrāpties. Ja kāds grib saņemt palīdzību, var zvanīt Tatjanai pa tālruni 2671715. Lielāks prieks devējamPašreizējās krīzes laikā daudziem klājas grūti. Pēc Tatjanas novērotā, daļa cilvēku arī neredz, kur rast izeju, jo apkārtējā pasaulē to vien dzird, ka viss vēl vairāk tiks samazināts, bezdarbs kļūs vēl lielāks, algas mazākas. “Šis spēks pārvarēt grūtības jācenšas atrast pašiem sevī. Kāda ģimene bija nokļuvusi šoka stāvoklī – vecāki bija kļuvuši bezdarbnieki, bet bērni jālaiž skolā. Naudas nav. Skaidroju, ka jādzīvo vien ir, jātiek pāri grūtākām dienām un situācija mainīsies. Beigās izrādījās, ka viss nemaz tik traki nav. Domāju, ka daļa cilvēku paši ir pārlieku vāji raksturā un tad gluži psiholoģiski krīze šķiet smaga un nepanesama. Ja jutīsimies stiprāki, vieglāka šķitīs arī ikdiena. Šoka situāciju nedrīkst pieļaut, jo tādā cilvēks pats sev vairs nav saimnieks,” apliecina T. Voroncova.Viņa atzīst, ka prieku palīdzēt citiem viņa ieguvusi, pievēršoties Bībelei un sākot ticēt Dievam. “Svētajos Rakstos ir minēts, ka vairāk prieku par palīdzību izjūt tās sniedzējs, nevis saņēmējs. Es jūtu, ka šie vārdi darbojas arī manā dzīvē. Vienmēr ir tā, ka kādam kaut kas nav vairs īpaši vajadzīgs, bet citiem nepieciešams. Biju apmeklējusi vienu maznodrošināto ģimeni, kurai ļoti vajadzēja ledusskapi. Tas ir labs atspaids. Cilvēks var vairāk nopirkt, piemēram, vistu muguriņas, kas nemaksā pārlieku dārgi, ielikt tās ledusskapī un tad vairākām dienām ēdiens ir nodrošināts. Tajā laikā kāda ģimene pārcēlās uz dzīvi citur un tai palika dažas lietas pāri, to skaitā arī ledusskapis. Palīdzēju to iegūt tiem, kam tas bija vajadzīgs. Tas ir viens piemērs. Mēs aicinām visus, kuriem kāda manta kļuvusi lieka, atnest to uz Sarkanā Krusta veikalu “Strops”. Kādam citam tā noderēs,” stāsta T. Voroncova. Labestība daudzos saglabājusiesAizritējušos darba gados izdevies daudziem palīdzēt. “Lai gūtu rezultātus, vajadzīga liela pacietība. Neko neizdodas mainīt pāris nedēļās vai mēnešos. Par rezultātiem var runāt, ja pagājis gads vai pat divi. Man palīdz arī tas, ka ticu un esmu pārliecināta – visās lietās man līdzās ir Dievs. Tāda apziņa dod spēku un neļauj pagurt. Prieku rada arī tas, ka redzu – tie cilvēki, kuriem kādreiz esam palīdzējuši, tagad labprāt kā brīvprātīgie aktīvisti iesaistās Sarkanā Krusta darbā. Tādas ir divas meitenes, kurām kādreiz palīdzējām dabūt pabalstu. Vispār brīvprātīgo ir diezgan daudz, un tas rāda, ka arī grūtāki laiki nespēj daudzos izskaust labestību un vēlmi palīdzēt citiem,” atzīst T. Voroncova. Ar labu vārdu viņa piemin vairākus Valkas un tās apkārtnes uzņēmējus, kuri arī krīzes laikā iespēju robežās palīdz organizācijai. Redzēta arī vardarbība ģimenēs. Tatajana uzskata, ka daļēji tai par augsni kalpo pašreizējais smagais laiks. “Viens tāds piemērs. Vecāki ir bezdarbnieki, bet bērns jau to nesaprot. Viņš, tāpat kā visi mazie, vēlas ne tikai dienišķo maizi, bet arī kādu kārumu – konfektes vai torti, bet mammai ir tikai nelielais pabalsts par bērnu audzināšanu. Viņa bērnam atsaka vienreiz, otrreiz, bet mazais neatlaižas. Tad vēl mājās pārrodas iereibis tētis, kurš kaut kur nopelnījis divus latus un tos nodzēris, jo par tādu naudu tik un tā neko prātīgu nevar nopirkt. Rodas niknums, un tas tiek izgāzts pār bērnu. Es ļoti labi saprotu vecāku izjūtas un nevainoju viņus. Mudinu tikai saprast, ka bērns pie tā nav vainīgs,” stāsta T. Voroncova.Brīvajā laikā Tatjana vislabprātāk dodas atpūsties dabā. “Man ļoti patīk uzturēties pie ūdeņiem. Vasarā bieži braucu uz kādu apkārtējo ezeru. Dažreiz viena, bet citreiz kopā ar kolēģiem, atkarībā no noskaņojuma,” saka T. Voroncova.Pēc viņas domām, dzīvē savstarpējās attiecības veidojas no tā, cik lielā mērā mēs spējam saprast savus līdzcilvēkus. “Esmu pateicīga Dievam. Viņš man licis iziet tādu dzīves ceļu, lai es spētu saprast tos, kam neklājas viegli,” saka T. Voroncova.
